Tā šķiet interesanta nesakritība. Senie latvieši savās sētās stādīja Latvijas dabā augošas koku sugas: pīlādžus, ozolus, liepas. Bet vietējās puķes viņu dārzos tā arī neienāca.
Pat amizanti, ka apskatos par Latvijas dārzu veidošanās vēsturi kā tipiskas latviešu sētas puķes tiek minētas no Ķīnas un Ziemeļamerikas ieceļojušās peonijas un flokši. Turklāt tas attiecas jau uz 18.-19. gadsimtu.
Bet mūsu slavenā Stāmerienas villaine ar apmēram 5000 smalkajiem bronzas gredzentiņiem ugunskrustu rakstos taču radīta vēlajā dzelzs laikmetā – ap 10-12 gadsimtu. Tā tiek atzīta par izsmalcināti skaistu, iekļauta starp 100 Latvijas vēstures relikvijām. Tātad cilvēki paši jau izsenis tik grezni rotājās!
Stāmerienas villaine – Ināras Aires foto.
Kā liecina tautasdziesmas, lauku ziedu skaistumu mūsu senči pamanīja un novērtēja.
Pat vairāk – pina no tiem vainagus, lai greznotos. Lika ziedus vāzēs, lai izpušķotu telpas. Bet to stādīšana dārzā dīvainā kārtā bija tabu. Jā, vēsturiski dārzi pie mājām kalpoja tikai praktiskām vajadzībām. Bet arī tad, kad sāka veidot dārzus krāšņumam, vietējās augu sugas tika ignorētas. Tika pārņemta muižu un piļu iedibinātā tradīcija stādīt svešzemju krāšņumaugus.
Vai varēja būt citādi? Varēja gan. Viljams Robinsons, īru izcelsmes dārznieks Londonā, savu pirmo grāmatu The Wild Garden izdeva 1870. gadā. Tajā viņš dedzīgi iestājās par savvaļas augu (ne tikai Anglijā, bet visā pasaulē augošo) izmantošanu dārzu dizainā. Robinsona nākamā grāmata The English Flower Garden (1883) piedzīvoja 15 (!) atkārtotos izdevumus.
Viņa idejas arvien šķiet tik mūsdienīgas, ka pēdējā grāmata The Wild Garden: Expanded Edition, William Robinson and Rick Darke, izdota 2009. gadā. Nav šaubu, ka šādas ilgtermiņa zināšanas veicināja angļu nācijas izpratni par dizaina principiem un robežām.
Robinsons aizstāvēja pārliecību, ka „jebkura patiesa dizaina avots ir daba”, nevis arhitektūras sastingušās līnijas. Bet līdz Latvijai viņa idejas tā arī nenonāca. Te no Rietumeiropas tika pārņemtas cita virziena – klasicisma stila – tradīcijas.
Kas šajās dienās man lika par to aizdomāties? Šie augi – dažādlapu dadži (Cirsium heterophyllum) – paša tīrumā. Divdesmit metrus no dārza.
Tas ir attālums, kas Latvijā ir izrādījies nepārvarams gadsimtiem.
Ja citviet pasaulē Wild Garden stils mūsdienās ir kļuvis populārs, tad pie mums Latvijas savvaļas augi dārzā arvien netiek uztverti kā vērtība. Cik zinu, nav arī neviena botāniķa, vides speciālista vai pētnieka, kurš vietējos augus izvērtētu pēc specifiskajiem ainavu dizaina kritērijiem.
Ainavu dizains 