20 metri. Nepārvarami gadsimtiem

Tā šķiet interesanta nesakritība. Senie latvieši savās sētās stādīja Latvijas dabā augošas koku sugas: pīlādžus, ozolus, liepas. Bet vietējās puķes viņu dārzos tā arī neienāca.

Pat amizanti, ka apskatos par Latvijas dārzu veidošanās vēsturi kā tipiskas latviešu sētas puķes tiek minētas no Ķīnas un Ziemeļamerikas ieceļojušās peonijas un flokši. Turklāt tas attiecas jau uz 18.-19. gadsimtu.
IMG_0199

Bet mūsu slavenā Stāmerienas villaine ar apmēram 5000 smalkajiem bronzas gredzentiņiem ugunskrustu rakstos taču radīta vēlajā dzelzs laikmetā – ap 10-12 gadsimtu. Tā tiek atzīta par izsmalcināti skaistu, iekļauta starp 100 Latvijas vēstures relikvijām. Tātad cilvēki paši jau izsenis tik grezni rotājās!
iaeire
Stāmerienas villaine – Ināras Aires foto.

Kā liecina tautasdziesmas, lauku ziedu skaistumu mūsu senči pamanīja un novērtēja.
IMG_0034

Pat vairāk – pina no tiem vainagus, lai greznotos. Lika ziedus vāzēs, lai izpušķotu telpas. Bet to stādīšana dārzā dīvainā kārtā bija tabu. Jā, vēsturiski dārzi pie mājām kalpoja tikai praktiskām vajadzībām. Bet arī tad, kad sāka veidot dārzus krāšņumam, vietējās augu sugas tika ignorētas. Tika pārņemta muižu un piļu iedibinātā tradīcija stādīt svešzemju krāšņumaugus.

Vai varēja būt citādi? Varēja gan. Viljams Robinsons, īru izcelsmes dārznieks Londonā, savu pirmo grāmatu The Wild Garden izdeva 1870. gadā. Tajā viņš dedzīgi iestājās par savvaļas augu (ne tikai Anglijā, bet visā pasaulē augošo) izmantošanu dārzu dizainā. Robinsona nākamā grāmata The English Flower Garden (1883) piedzīvoja 15(!) atkārtotos izdevumus.
Viņa idejas arvien šķiet tik mūsdienīgas, ka pēdējā grāmata The Wild Garden: Expanded Edition, William Robinson and Rick Darke, izdota 2009. gadā. Nav šaubu, ka šādas ilgtermiņa zināšanas veicināja angļu nācijas izpratni par dizaina principiem un robežām.

Robinsons aizstāvēja pārliecību, ka „jebkura patiesa dizaina avots ir daba”, nevis arhitektūras sastingušās līnijas. Bet līdz Latvijai viņa idejas tā arī nenonāca. Te no Rietumeiropas tika pārņemtas cita virziena – klasicisma stila – tradīcijas.

Kas šajās dienās man lika par to aizdomāties? Šie augi – dažādlapu dadži – paša tīrumā. Divdesmit metrus no dārza.IMG_0475

Tas ir attālums, kas Latvijā ir izrādījies nepārvarams gadsimtiem.

IMG_0366

Ja citviet pasaulē Wild Garden stils mūsdienās ir kļuvis populārs, tad pie mums Latvijas savvaļas augi dārzā arvien netiek uztverti kā vērtība. Cik zinu, nav arī neviena botāniķa, vides speciālista vai pētnieka, kurš vietējos augus izvērtētu pēc specifiskajiem ainavu dizaina kritērijiem.

 

Ziemas vizuālā valoda

Mana aizvadītās sezonas Čelsijas dārzu šova favorīte, angļu ainavu arhitekte Džo Tomsone rudenī Facebook rakstīja: „Neticiet attēliem ar ziemas sala rotāto augu krāšņumu glancētajos žurnālos!”
Šāda nostāja izbrīnīja. Tomēr arī pašam tad šķita, ka Rietumeiropā populārie četru sezonu dārzi, kuros ziemcietes un graudzāles rudenī netiek nogrieztas un tādējādi veido dārzu ziemas arhitektūru, sniega un sala dēļ Latvijas klimatam nav piemēroti.

Vēlā rudenī Rīgā biju pamanījis vienu no retajām nenovāktajām naturāla stila (Wild New Wave) dobēm pilsētā. 3. janvārī devos skatīties, vai pēc pamatīgās snigšanas tajā vēl atradīšu kaut ko ievērības vērtu.
IMG_0011Pārsteidzoši, ka daudzas graudzāles nebija sabrukušas no sniega smaguma. To raksturs gan bija mainījies – rudens bezrūpīgo rotaļīgumu aizstājusi ledaina grafika.

IMG_0101
Ziemas monotonajā smagnējībā dobe uzrunāja ar trauslumu, smalkumu un krāsām.

IMG_0091Mirdzoši sarkani gailēja grimoņi. Hortenziju brūnās ziedkopas ar sniega micēm izstaroja valšķīgu omulību.
It kā sastindzis dārzs, bet tajā arvien bija jaušama mainība. Graudzāļu pretspars sabrukumam vietai piešķīra dramatisku noskaņu, raisīja līdzpārdzīvojumu. Tādējādi šī rudenī nenovāktā dobe aizvien spēja sniegt to, ko dārzos meklējam – emocijas. Kopumā tā arvien turējās tik cienījami, ka prieks! Jutos pārsteigts.

 Pēc mēneša pauzes – 8. februārī – atkārtoju pētniecisko klaiņošanu līdz dobei.
IMG_0077Bija piedzīvoti pamatīgi sniegi, atkušņi un spelgoņi, bet molīnijas un miskantes arvien izskatījās nepieklājīgi labi.

IMG_0130
Pārējie augi arī brašuļi.

IMG_0175
Tas lika man pārvērtēt gluži vai vispārpieņemto aksiomu, ka pie mums graudzāles un ziemcietes atstāt dārzā uz ziemu nav jēgas.

IMG_0180
Galvenais ir rūpīgi izvēlēties pareizos augus, kuri šādos apstākļos spēj nodrošināt ilgtermiņa dekorativitāti.

Marta sākumā atkal sniga, un 9. martā gāju raudzīt, vai graudzāles beidzot nebūs sagāzušas no slapjā sniega smaguma.
IMG_0001Dobe arvien izskatījās pievilcīgi. Visas ziemas garumā tā bija dzīvojusi savu savrupo dzīvi.

IMG_0158
Būtiski, ka dārznieka roka tai nebija pieskārusies nevienu brīdi.

IMG_0019
Secinājums: tas ir mīts, ka pie mums, atšķirībā no Rietumeiropas, glītas naturālā stila (Wild New Wave) dobes ziemā ir neiespējamas. Cita lieta, ka šī ziemas dārzu estētika mums vēl ir sveša. Jāmācās novērtēt un saprast jaunu vizuālo tēlu valodu.

Rudens dārzā: restartētais skaistums

Dārzos skaistumu esam radināti saņemt esences devās. Augi tiek atrādīti ziedēšanas maksimuma laikā vai augšanas fāzēs, kad tie ir vispievilcīgākie.
Gan Rietumeiropā, gan Amerikā arvien izplatītāka kļūst tradīcija iedibināt citas estētiskās mērauklas. Pagarināt skaistuma sezonu.   

img_0063Holandiešu ainavu dizainers Piets Oudolfs neuzbāzīgi māca redzēt skaistumu negaidītajā, mirstošajā, daudzu cilvēku uztverē – pat neglītajā. Ieraudzīt skaistumu dārza izpausmēs, kas pirmajā mirklī tādas nešķiet.

img_0024Tas bija viens no aspektiem, kādā cenos paraudzīties uz Sanitas un Raivja Reinbergu dārzu Talsu novada stādaudzētavā „Puķu Lauki”, kurā paviesojāmies.

img_0041Pagaidām tas nav grūti izdarāms, jo pārziedējušajiem augiem līdzās ir daudz tradicionālajā izpratnē skaistu ziemciešu un graudzāļu.

img_0076
img_0075
img_0101
Novītušajiem, pārziedējušajiem var pārslīdēt pāri ar skatienu. Ignorēt. Man šoreiz bija cits mērķis – radināt sevi pie atšķirīga skatījuma un pie domas, ka tiem ir estētiska vērtība.img_0056

Tas nav vienkārši. Vismaz man. „Mācies iemīlēt brūno!” – tāda ir viena no Oudolfa atziņām. Man ar šo krāsu interjera, apģērba vai ainavu dizainā allaž bijušas distancētas attiecības. Rudens/ziemas dārza dizainā mācos to pieņemt. Soli pa solim, bet pamazām izdodas.
“Pagātnei pieder laiks, kad brūnas un dzeltenas lapas tika uzskatītas par zīmi, ka augam jākļūst par komposta materiālu cik ātri vien iespējams,” saka Oudolfs.
Šis būs pirmais gads, kad arī pašu dārzā uz ziemu atstāšu ne tikai lielos graudzāļu pudurus.

img_0062Novācot dārzu, mēģināšu novērtēt katra sakaltušā auga iespējamo ziemas vizuālo potenciālu. Nogriezti tie tiks tikai agrā pavasarī.

img_0072Varbūt reiz arī manā dārzā būs četras sezonas. Par spīti tam, ka vēl nesen pats uz šādu pieeju raudzījos ar iekšēju skepsi.

Skärholmen, Zviedrija. Idejas, kas mainīja dārzkopības stilu

 „Ja uz dārzkopību paraudzītos analoģijās ar roka pasauli, holandiešu ainavu dizainers Piets Oudolfs būtu uztverams kā Miks Džegers, Deivids Bovijs un Prinss vienā personā”, raksta amerikāņu apskatniece Mišelle Slatalija.

img_0171Oudolfs veidojis dārzus un pilsētvides objektus Roterdamā, Barselonā, Venēcijā, Bonnā, Londonā, Ņujorkā un daudzās citās pasaules pilsētās.
Devos uz Stokholmas priekšpilsētu Skärholmen, lai tur apskatītu vienu no lielākajiem Oudolfa projektētajiem parkiem.

img_0068Tā tapšanas vēsturē liela loma bija nejaušībai. Zviedru dārznieks Stefans Matsons kopā ar citiem Eiropas dārzkopības profesionāļiem bija devies ceļojumā uz Nīderlandi. Pie autobusa viņš sagadījās kopā ar Pietu Oudolfu un apvaicājās, kuras no Oudolfa stādaudzētavas kataloga ziemcietēm vislabāk iederētos publiskajā pilsētvidē. Sarunas gaitā pa pusei jokodamies viņš ieminējās, vai Oudolfs pats nevēlētos uzprojektēt parku. „Labprāt!” – attrauca Oudolfs.
perennparken-3
Piets Oudolfs (pa kreisi) un Stefans Matsons Skärholmen. Publicitātes foto.

img_01368000m2 lielo teritoriju strādnieku dzīvojamā kvartāla vidū pirms renovācijas veidoja koku grupas un zāliens ar spontāni iemītām gājēju takām un riteņbraucēju celiņiem. Tie kļuva par daļu no jaunā dizaina pamata.

skarholmen-01 Saskaņā ar Oudolfa ieceri parku veido 5 apļveida zonas ar dekoratīvajām graudzālēm un daudzgadīgajām puķēm, kuru centrā ir baseins un atpūtas laukums ar soliņiem, kas pilsētniekiem kalpo par dabisku tikšanās vietu.
img_0131img_0170

img_0166

Parks tika izveidots 2010.-2011. gadā. Stilizētajā puķu pļavā iestādītas 65 dažādu šķirņu ziemcietes, dekoratīvās graudzāles, kā arī 3 jaunas koku sugas: korķa koki, magnolijas un Sārdženta ķirši.img_0169
img_0111
img_0037

Apstādījumi tiek rūpīgi uzturēti un kopti profesionālu dārznieku vadībā.img_0030

Kopš izveidošanas brīža parka augu sastāvā notikušas diezgan būtiskas izmaiņas.skarholmens-perennpark-9_5339756f9606ee652b73c952Skats uz parku 2012. gada 18. augustā. Foto autors – zviedru ainavu blogeris Hasse Vesters.

Taču pārmaiņas nav pamanāmas, jo šai vietai nepiemērotie augi aizstāti ar citiem, kas tagad veido lielas, izteiksmīgas grupas.img_0042
img_0046

Parka lielākā daļa ir saulaina, tomēr tajā ir arī vecās varena auguma gobas, kuru pakājē iestādītas papardes, kurpītes, brunneras, dažādas miskanšu šķirnes.img_0005

Uzsvars parkā likts uz:

  • ilgtspēju
  • ekoloģiju
  • sezonalitāti
  • dekorativitāti pēc ziedēšanas
  • izteiksmību ziemā

img_0069Galamērķis ir saglabāt šīs vides vizuālo valdzinājumu visa gada ritumā, katram gadalaikam piešķirot savu izteiksmību.

Mana lielā vēlēšanās bija redzēt šo dārzu laikā, kad tā centrālo noskaņu veido graudzāles. Nudien, izdevās trāpīt desmitniekā.img_0135
img_0171Piets Oudolfs: „Dizainera gaitu sākumā graudzāles izmantoju tikai nedaudz pie apmalēm. Kādā brīdī spontāni iedomājos: kālab gan neizmēģināt otrādi? Iestādīju nelielu skaitu ziedošu ziemciešu plašā graudzāļu ielokā. Ideja pilnībā izmainījās. Un tā strādā”.