DIŽKOKI PROVOCĒ

KĀPĒC 50?

Kādā rūpīgi izstrādātā pētījumā ieraudzīju šo Latvijas dižkoku un potenciālo dižkoku karti:
Dižkoku karteTā liecina, ka Gulbenes novadā varētu būt līdz 50 dižkokiem. Redzot reālo situāciju dabā, šis skaitlis likās stipri samazināts. Nezinot, ar ko šāda avantūra beigsies, šī gada sākumā izvirzīju sev mērķi atrast 50 dižkokus 5 kilometru rādiusā ap savām „Vētru” mājām. Tādējādi pētāmā teritorija aptver tikai nelielu daļu no Stāmerienas un Beļavas pagastu teritorijas. Salīdzinājumam – kopumā novadā ir 13 pagasti. Turklāt savā reģistrā neiekļāvu potenciālos dižkokus, jo to noteikšanas kritēriji nav skaidri definēti. Interesantākos no tiem, protams, piefiksēju zināšanai.

METODOLOĢIJA

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras kartē iezīmēju piecu kilometru rādiusu ap māju un atbilstoši situācijai dabā sadalīju to sektoros. Mērķtiecīgi apsekoju sektorus citu pēc cita. Liela priekšrocība ir tā, ka šajā teritorijā zinu gandrīz katru lauku un meža ceļu. Oi, oi, oi, cik kilometru šajā ziemā vareno koku meklējumos nobraukts, noslēpots un noiets kājām!
IMG_0122_2Vietējos cilvēkus iepriekš iztaujāt necentos. Paļāvos uz to, ko gadu gaitā esmu ievērojis pats un ko priekšā pasaka apkārtnes daba. Tomēr noslēguma fāzē arī ieteikumi no malas izrādījās ļoti noderīgi, padarot datu bāzi pilnīgāku.

Koku mērījumus veicu saskaņā ar „Dabas retumu krātuves” eksperta Māra Zeltiņa izstrādāto metodoloģiju, ar kuru Māris laipni padalījās. Tas nozīmē, ka mērījumi veikti no zemes līmeņa, nevis no mistiskā sakņu kakla, kura noteikšana var būt stipri subjektīva. Mērīts 1,3 metru augstumā vai tievākajā vietā līdz šim augstumam.

DATU KOPSAVILKUMS

Šobrīd lielos vilcienos esmu apsekojis visus iezīmētos sektorus. Tādēļ arī tapis šis pārskats. Skaidrs, ka daudz kas vēl palicis neapzināts un neatklāts. Nākotnē varēšu turpināt iedziļināties detalizētāk.
Kopā uzskaitīti 62 dižkoki, kas pieder 14 sugām. Divas no tām – rietumu tūja un baltais vītols – ir svešzemju sugas, pārējās – vietējās.

Atrasto dižkoku procentuālais sadalījums:

Nr. Suga Skaits Procenti
1. Parastais ozols 23 37
2. Ābele 7 11.3
3. Parastā liepa 6 9,6
4. Rietumu tūja 5 8
5. Blīgzna (pūpolvītols) 5 8
6. Meža bumbiere 4 6.4
7. Parastā egle 3 4.8
8. Parastais kadiķis 2 3,2
9. Parastā kļava 2 3,2
10. Parastā priede 1 1,6
11. Parastais osis 1 1,6
12. Baltais vītols 1 1,6
13. Parastā goba 1 1,6
14. Parastā ieva 1 1,6

Pie uzmērītajiem kokiem piestiprināju paša izgatavotās, laminētās informatīvās zīmes ar katra koka numuru reģistrā.IMG_0105Zinu, ka iespējams iegūt arī Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) izgatavotās zīmes. Taču uzskatu tās par bezjēdzīgām. Gan aptauju dati, gan paša pieredze liecina, ka daudzi pat neizprot vārda dižkoks nozīmi. Ir liela augstprātība iedomāties, ka starp tūkstošiem citu grafisko zīmju cilvēki pazīs tieši DAP zīmi, uz kuras nav uzrakstīts ne pušplēsts vārds.

Lūk, arī atrasto dižkoku aptuvenā lokācija dabā.
Karte 2Sarkanais kvadrāts – novērojumu štāba atrašanās vieta.
Bordo iezīmes – dižkoki.

 TOP 7

Diemžēl publiski pieejamie dati par lielākajiem katras sugas eksemplāriem Latvijā ir ļoti fragmentāri. Ja par ozoliem, kadiķiem un rietumu tūjām var savākt diezgan daudz uzticamas informācijas, tad, piemēram, par mūsu apkārtnē vareni augošajām blīgznām – gandrīz neko. Tāpēc TOPs ir visai subjektīvs. Liela nozīme ir emocionālajam piedzīvojumam, kuru sagādājusi tikšanās ar katru no šiem kokiem.

Nr. 1.
Straumēnu paeglis. (Juniperus communis).
IMG_0172_2Stumbra apkārtmērs 1 m augstumā zem pirmā zara – 2.04 m. Kad to atradu, biju diezgan drošs, ka tas ir Latvijā otrais lielākais paeglis. Par šo koku esmu rakstījis atsevišķā blogā
https://ainavudizains.wordpress.com/2018/03/09/stasti-celvezi-pie-straumenu-paegla/

Nr. 2.
Vanagu paeglis. (Juniperus communis).
IMG_0264_2Resnākā stumbra apkārtmērs 1.3 m augstumā 1. 12 m, pie pamatnes 1.94 m. Vēl ne tik sen pirms divu zaru nolūšanas šī kadiķa apkārtmērs bija vairāk nekā par metru lielāks. (Nolūzušo zaru apkārtmērs 1,30 m augstumā ir 56 cm un 66 cm).

Nr. 3.
Lejasžagatu blīgzna (Salix caprea).
IMG_0143_2Koka apkārtmērs 1,30 m augstumā zem šajā sezonā nolūzuša zara – 4.97 m. Viens no nedaudzajiem dižkokiem, kura apkārtne gadu gaitā ir aprūpēta tā, lai šis skaistais koks turpinātu pastāvēt.

Nr. 4.
Ķempju ozols (Quercus robur).
IMG_0043_2Apkārtmērs 1.30 m augstumā – 7.04 m. Latvijā ir vesela virkne vēl varenāku ozolu, bet Vidzemes mūsu galā Madona – Gulbene – Alūksne šis pēc pieejamajiem datiem ir lielākais.

Nr. 5.
Saulesdārzu bumbiere (Pyrus pyraster).
IMG_0431_Otra bumbiere aiz mājas 216 m_2Apkārtmērs tievākajā vietā 1.0 m augstumā zem zaru dalīšanās zonas – 2.16 m. Šajā pamestajā mājvietā, kuras saimniekam šogad apritētu 113 gadi, aug vēl otra gandrīz tikpat varena bumbiere – 2.13 m.

Nr. 6.
Miezītenes ieva (Padus avium).
IMG_0094Apkārtmērs 1.3 m augstumā – 2.05 m. Savērpta un atvašu ieskauta, bet arvien dzīvelīga.

Nr. 7.
Kalnažagatu egle (Picea abies).
IMG_0174_2Apkārtmērs 1.3 m augstumā – 3.20 m. Latvijā ir atrastas tikai ap 100 egles, kuru apkārtmērs ir no 3 līdz 3,9 m. Šī i ir lielākā no trim, kuras laimējās sameklēt man.

DIŽKOKI PIE KOSMETOLOGA

Ja to varēja savienot ar ieplānotā maršruta apsekošanu, daļu dienas veltīju kāda iepriekš atrasta, skaista koka atbrīvošanai no vainagā ieaugušajām ievām, kļavām vai ceriņiem. Izgriezu gan tikai nelielos kokus un krūmus, kuru zāģēšanai nav nepieciešama speciāla atļauja. Tādējādi šajā brīdī tie drīzāk ir kosmētiski uzlabojumi. Taču, no nākotnes skata punkta raugoties, arī tie ir nozīmīgi.
IMG_0144_2  IMG_0194_2

 AMATIERA ATKLĀJUMI

Kā jau iesācējam, dažādu pārsteigumu un atklājumu bija daudz. Šaubos, vai pieredzējušam ekspertam ir liela interese mērīt 1,80 m lielu ābeli. Bet es savu pirmo atrasto diez vai tik drīz aizmirsīšu! Cītīgi meklēju un uzmērīju daudzus bērzus, bet tā arī neatradu nevienu dižkoka statusā. Diviem lielākajiem līdz nepieciešamajiem 3.0 m pietrūka septiņu centimetru. Arī apsi sameklēt neizdevās. Nomocījos, pūlēdamies atšķirt vīksnas no gobām. Uzzināju, kurš koks ir šķetra. Kaut cita vārda šim kokam nemaz nav, neatminos, ka kādreiz sarunvalodā būtu dzirdējis tādu pieminam.

Iepriecināja satikšanās ar interesantiem kokiem, kas nevar pretendēt uz dižkoka statusu, bet ir pievilcīgi kādā savdabīgā veidā. Piemēram, šī zirgkastaņa, kuras spēcīgie zari izlocījušies pa zemi un veido iespaidīgu vainaga projekciju.IMG_0051_Purvmaļu kastanis_210 m_ 24 03 2018_2
Izvirzītais mērķis, kas sākotnēji bija provokatīvi ar pirkstu debesīs rakstīts, izpildīts un pārsniegts. Laiks rādīs, cik daudz būs jaunu atklājumu.Ilustratīvs (1)

 

Advertisements

STĀSTI – CEĻVEŽI PIE STRAUMĒNU PAEGĻA

Pirms gadiem desmit kādā novada avīzes rakstā bija teikts, ka netālu no vectēva mājām aug liels paeglis. Pēc tam nekad nav nācies dzirdēt to pieminam. Tomēr ik pa laikam ir iegruzdējusies vēlme sameklēt šo koku. Vai tas vispār vēl tur aug?

Zinu tikai to, ka kadiķis meklējams kaut kur trīsstūrī starp trim kaimiņu mājām: vectēva Ķeģu Benjāmiņa „Ambeniekiem”, Dzegužu „Straumēniem” un Kalniņu „Asariem”.

Karte sākums
Google Earth karte ar 3 mājvietām un maršruta sākuma punktu.

Jā, varētu meklēt kādu, kas šo kadiķi zina un aizved mani pie tā. Bet gribas atrast to pašam, jo te tomēr kādreiz ir bijušas vectēva mājas. Arī abi ar brāli tepat blakām „Ausekļos” esam dzimuši un pavadījuši bērnību. Tāpēc nodoms ir piedzīvot, lai pie šī zīmīgā koka mani aizved trīs minēto māju stāsti.

Pirms došanās ceļā uzklausu mammu, kura dzimusi un augusi „Ambeniekos”, un „Straumēnu” saimnieces Ausmu un Inesi. „Ambenieki” un „Asari” sen neapdzīvoti, bet straumēnieši arvien turas un neatlaidīgi apsaimnieko visas šīs apkārtnes zemes.

UZKLAUSĪTĀ SAZEMĒJUMS AINAVĀ

 Mašīnu atstāju pie „Ambenieku” iebraucamā ceļa. Ceļveža vietā man kalpos iepriekš uzklausītie stāsti.

Mamma:
„Kad pāriesi pāri tīrumam, ceļam pa kreisi vispirms sāksies Odziņu mežs, bet pēc tam pa labi būs Ambenieku mežs. Izejot tiem cauri, nonāksi pie Dravenes kalna, no kura virsotnes skats sniegsies tālu uz visām pusēm.

Te agros vasaras svētdienu rītos Benjāmiņš satikās ar kaimiņu Galviņu, lai abi apstaigātu laukus un nospriestu, kādi darbi tuvākajā laikā veicami, kāda raža gaidāma. Ziemās kaimiņi svētdienās uz rindu gāja citas pie cita kārtis spēlēt. Benjāmiņš, Gedrovskis, Skudrulis, Vāliņš, Bauga… Visi spēlēja varen dūšīgi, bet ne tā, lai kādu izputinātu. Vasarās kārtis nespēlēja – tikai pa ziemas mēnešiem.

Kad nonāksi pie „Ambeniekiem”, aiz vecā ābeļdārza paliks Lejas birzīte. Priekšā pa labi būs Apšu birztiņa, bet uz Sīļu pusi Mārku kalna pakājē redzēsi gan Bļodas pļavu, kas ir tāda kā starp tīrumiem iekritusi, gan Poļaku pļavu. Zemienes purvainajā daļā bija Linu mārks, bet tam netālu priekšā – Avotiņš, no kura nesām ūdeni. Mārku kalnā auga lieliski lietaskoki, tur mājai tika griezti materiāli. Pappuks [Benjāmiņš] gāja un svētīja katru koku, kuru nogrieza.

Netālu no Avotiņa kalna piekājē Lieldienās Benjāmiņš taisīja lielas šūpoles, ierokot stingrus balstus. Tāds bars cilvēku nāca šūpoties no visas apkārtnes! Bija liels strucis alus – abi Dzegužu dēli to nesa lejā no „Ambenieku” kalna. Par izšūpošanu meitas puišiem dāvināja pašu adītos cimdus vai zeķes.

Pa vidu starp „Ambeniekiem” un Kalniņu māju auga Trīszaru pīlādzis. Kad Kundratu Juris pīlādzī spēlēja akordeonu, Kalniņu Inta vecākiem mānījās, ka nāks pie mums ciemos. Bet patiesībā skrēja uz randiņu ar Juri!

Pirms pīlādža, kur Bastarda tīrums, pappuks, jau būdams slimnīcā, mums ar Alfredu [manu tēvu] novēlēja celt māju. Bet mammuka ar Levi [Leo, mammas vecāko brāli] neļāva: „Kā?! Cels uz „Ambenieku” zemes!?” Un tā mēs nopirkām „Vētras” pagasta galā pie Stāmerienas robežas. Par Bastarda tīrumu to sauca tādēļ, ka Benjāmiņš tur audzēja bastarda āboliņu.

Tālāk sākas „Straumēnu” zeme, par turieni Inese ar Ausmu zinās labāk izstāstīt.”

APŽĒLOŠANA

 Inese:
„Aiz tīruma uz mūsu pusi ir Jura kalniņš. Tur kādreiz bijusi māja, kurā dzīvoja Poļaku Juris. Viņš bijis bez sievas un bērniem, un Robuks – tā mēs saucām kaimiņu Kalniņu Robertu – beigās paņēmis Juri pie sevis mūža maizē. Jura māju pārveda pie Robuka, es to vēl atceros. Pie vecās mājvietas arvien palikuši akmeņi, tos mēs ik pa laikam ceļam no zemes ārā. Blakām Gāršas kalna piekājē ir pļava, kuru sauc par Svimbeni. Ko tas vārds izsaka – kas to zina?! Savukārt starp mums un Žvartiem ir pļaviņa, kuru sauc par Kuces kāju, vari iedomāties?! Tālāk uz Beļavas centra pusi ir Krējuma kalns un Kumeļa kalns.

Kad mans vecvectēvs Fricis te aizvadītā gadsimta sākumā plēsis līdumus, šeit viss esot bijis mežā. Viņš grasījies plēst ārā arī to kadiķi. Bet garām gājis kāds vīrs no tālākiem kaimiņiem un teicis: „Frici, Tu tik smuku paegli plēsīsi ārā!?” Tātad tas koks jau tad ir bijis iespaidīgs. Un tā vecvectēvs to kadiķi atstājis. Bet, kā padomju laikos kokam gandrīz pāri pārvilka augstsprieguma elektrolīniju, tā no tās puses viņš kalst. Kad biju maza, kokam bija trīs zari, tagad palicis viens. Redz, kur uzņēmums no kolhozu laikiem, kad kadiķim blakām bija sarkanā āboliņa lauks. Tas varētu būt 1979. vai 1980. gads. Uz zemes redzams viens no nolūzušajiem zariem.”

Straumenu kadikis_Foto

Ausma, Ineses mamma:
„Neaizejot līdz kadiķim, blakām ceļa vietai tagad aug mežābele. To vietu sauca Pie kārtīm. Kāpēc tā? Vecamtēvam tur reiz bija savilkts liels čups ar garām, garām, mizotām skujkoku kārtīm. Kaut gan kāršu tur vairs mūžu nebija, to vietu arvien turpināja tā saukt.

Šīs apkārtnes vēsturiskais nosaukums ir Paikas. Kad Lielā Ziemeļu kara laikā ap 1710. gadu arī te plosījās mēris, daudzās vietās plašā apkārtnē cilvēki bija izmiruši gandrīz pilnībā. Piemēram, Ilzenē neviens neesot izdzīvojis. Un tad šajā Vidzemes galā ienāca Igaunijas lībieši. Tālākie atzari atnāca līdz pat šejienei. Lībiešu valodā paikas nozīmējot zemes strēmeli. Te apkārtnē arvien sastopams uzvārds Paikeni. Latvijas laikā šī vieta bija pats, pats Lejasciema pagasta gals. Mūsu mežā vēl arvien ir saglabājusies milzīga kupica, kas iezīmēja Vecgulbenes muižas un Lejasciema pagasta robežu. Šis vietas piederība Lejasciemam arī ir iemesls, kāpēc Tavs vectēvs gandrīz 20 gadus bija Lejasciema pagastvecis.”

NEGAIDĪTAIS ATKLĀJUMS

Meklētais kadiķis saskatāms no „Straumēnu” pagalma. Lūk, tas uz šo māju fona:IMG_0312

Nofotografēju koku arī apmēram no tās vietas, kā tas uzņemts pirms nepilniem 40 gadiem.
IMG_0289

Pēc foto sesijas paegli rūpīgi nomēru. Tā apkārtmērs tievākajā vietā 1,0 m augstumā ir 2,04 m.IMG_0300_2

Vēlāk, kad esmu rūpīgi izpētījis pieejamos datus par kadiķiem-dižkokiem, nonāku pie pārliecības, ka tas ir Latvijā otrais lielākais kadiķis. Negaidīts atklājums!

Varenā koka iedvesmots, turpinu maršrutu. Izejot cauri pamestajai „Asaru” viensētai, atkal nonāku pie „Ambenieku” kādreizējās zemes robežas.

VECTĒVA DOTĀ SVĒTĪBA

Straumēnieši šo vietu tagad sauc par Asaru kalnu, bet mamma to atceras kā Mālu kalnu.

Mamma:
„Dienā sākām, bet tikai vēlu naktī beidzām vest rudzus no lielā Mālu kalna. No rīta pienotavā Kalniņu māju rentnieks bija stāstījis pārējiem: „Vai dieviņ, šitādu skādi Ķeģiem: visi rudzu statiņi ir kaut kur lejas pļavā lietus sadzīti, neviena paša uz kalna!” Bet mēs pa nakti tos statiņus bijām mājās saveduši. Ar pēdējiem vezumiem uznāca drausmīgs lietus: no šķūņa uz istabu netikām, gāzās pilnīgi balts! Tāpēc kaimiņam bija licies, ka lietusgāzes visu aizslaucījušas.”

Pa knapi atrodamo kādreizējo „Asaru” māju ceļu dodos cauri Robuka birzij. Nosaukumu mežs guvis no vecā saimnieka Roberta Kalniņa vārda. Ausma ieminējās, ka viņai pa šo ceļu bērnībā bijis jādodas uz skolu. Sajūta, ejot garām lielajiem kokiem, bijusi spocīga. Tagad gandrīz aizaugušo ceļa vietu krustām šķērsām nostaigājuši aļņi. Kaut kur pa kreisi, meža ieskauta, paliek Vidus pļaviņa. Izeju mežam gandrīz cauri un nonāku pie Komanu jeb Čigānu purva.

Mamma:
„Tajā mežā nereti apmetās ceļojošie čigāni. Kad mēs uz Mālu kalna pļāvām, atnāca Komanu tēvs ar vienu čigānu un lūdza, lai Benjāmiņš nokrista bērniņu. Čigāni bija ļoti ticīgi. Viņu vecāmamma esot ļoti slima, un bērns jāpaspēj nokristīt, kamēr viņa nav mirusi. Es skrēju uz „Ambeniekiem” pēc Dziesmu grāmatas. Kad atnesu, mani atstāja sargāt zirgu, bet vīri aizsteidzās pie sirdzējas. Vēlāk čigāns Maksis, kas mums bija ģimenes draugs un kuru te daudzi pazina, stāstīja, ka tēvs to bērnu bija nokristījis ar tik lielu svētību un tā bija svētījis arī vecomāti, ka viņa vēl ilgi nodzīvojusi. Benjāmiņš viņiem vēlāk bija dieva vietā.”

Iznāku no meža pie Branta kalniņa un garām dzimtajām „Ausekļu” mājām atgriežos maršruta sākuma punktā.

KARTE 2

Kadiķa meklējumos noieti vien pāris kilometri, bet uzklausītie stāsti piepildījuši šo šķietami bezpersonisko ainavu ar te reiz mitušo cilvēku dzīves notikumiem, tradīcijām un vēsturi, kas iesniedzas simtiem gadu senā pagātnē.

 

DIŽKOKI ZEM NARKOZES

Ar dižkokiem saistīti dzimtu stāsti, akcijas tautas iesaistīšanā Latvijas varenāko koku apzināšanā, ekspedīcijas dižozolu atbrīvošanā… Pamošanās no šīm mediju uzburtajām vīzijām ir kā atgriešanās realitātē pēc narkozes. Patiesā aina par to, uz kādiem pamatiem būvētas šīs aizkustinošās akcijas un stāsti, izrādās diezgan skarba.

Sākums bija nevainīgs: nolēmu pārbaudīt pirms gadiem desmit dzirdēto ziņu un devos meklēt lielu paegli, kas it kā augot līdzās bijušajam vectēva tīrumam. Internetā atradu informāciju, ka dižkoki mērāmi 1,30 m augstumā no zemes. Aizgāju. Atradu. Nomērīju. Apkārtmērs – 2,15 m. Likās: tīri pieklājīgs!

PĀRSTEIGUMS

Sāku meklēt izsmeļošāku informāciju un atskārtu, ka šis, izrādās, varētu būt Latvijas otrais lielākais paeglis! Lielāks par to ir tikai Rietekļa jeb Baložu kadiķis Valmieras novadā, kurš esot varenākais arī Baltijā un Rietumeiropā. Sapratu, ka savs atradums jāpārmēra, ievērojot precīzu metodoloģiju. Uzreiz to neatradu, bet šeit atklāju, kā mērīts Rietekļa kadiķis.
1_Rietekla kadiķisTātad dižkoku apsekošanas entuziasti no Dziedava.lv konstatējuši, ka paegļa apkārtmērs ir 3.12 m.
Turpat izvērstākajos datos parādās vēl viena mērījuma dati – 3.01 m.
2_Rietekla kadikis Mulsina, ka otrajā gadījumā koks netiek mērīts 1.3 m augstumā. Tādējādi dati par koka pieaugumu gadu griezumā kļūst nesalīdzināmi.

Meklējumus turpināju „Dabas retumu krātuvē” šeit.
Baložu kadiķis
Apkārtmērs: 2,80 m
Augstums: 9,3 m
Vainaga projekcija: 16 m2
Zaru garums: līdz 2,5 m

Tātad te kadiķa apkārtmēram uzrādīti 2.80 m. Starpība – 32 cm! Ne mērīšanas gads, ne mērīšanas augstums šajā avotā nav norādīti. Tādējādi vienam kokam esmu ieguvis trīs ļoti atšķirīgus rādījumus: 2.80 m, 3,01 m un 3.12 m.

Noskaidroju, ka oficiālo dižkoku reģistru valstī uztur Dabas aizsardzības pārvalde (DAP). Tās mājas lapā norādīts, ka informāciju par Latvijā sastopamajiem dižkokiem atrodama DAP uzturētajā dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”. Dodos uz norādīto linku:
https://karte.ozols.gov.lv/koki/index.html
3_Ozols
DAP datu bāzē ietvertie dižkoki kartē uzrādīti ar baltiem apļiem. Posmā starp Valmieru un Strenčiem, kur aug Rietekļa jeb Baložu kadiķis, ir… tukšums. Latvijā, un, kā tiek apgalvots, arī Baltijā un Rietumeiropā lielākais kadiķis valsts uzturētajā datu bāzē vispār nav iekļauts!

Tā nav nejaušība. Ja iedziļinās atspoguļotajos datos, kļūst redzams, ka tie ir nesistemātiski un haotiski.
3_Nav zināms_DAP
Lūk, tāda ir DAP datu kvalitāte: objekta nosaukums – Nav zināms. Informācijā netiek norādīts ne mērīšanas gads, ne mērīšanas augstums, ne mērījuma autors.
Bezjēdzība.

Ja ir vēlēšanās iegūt apkopojošus datus par kādas sugas lielākajiem dižkokiem Latvijā – DAP kā oficiālais dižkoku reģistra uzturētājs tādus nepiedāvā pat visvienkāršākās Excel tabulas veidā. Par dažām sugām publiskoti sabiedrisko organizāciju vai individuālo entuziastu apkopotie dati, bet par lielāko daļu vispār nav iespējams uzzināt neko sistematizētu.

Jūs varat atrast vienu no lielākajiem savas sugas eksemplāriem Latvijā, bet tā arī nekur neuzzināsiet, ka šī iemesla dēļ tas ir īpaši saudzējams un aprūpējams.

METODIKA

Kā dižkoki pareizi jāmēra? Meklēju informāciju, kā to dara citās Eiropas valstīs. Vienu pieeju demonstrē Ungārijas eksperti, un tā definēta šeit.
Tā nosaka, ka vienīgais nepārprotamais veids, kā salīdzināt dižkokus, ir stumbra apkārtmēra uzmērīšana tā vistievākajā vietā 0-130 cm augstumā virs zemes. No statistiski ticamu datu iegūšanas viedokļa metodoloģija ir skaidra un konsekventa.

Cita pieeja ir Lielbritānijā, kas definēta šeit.
Tā nosaka, ka dižkoka apkārtmērs mērāms konkrēti noteiktā augstumā. Tievākās vietas meklējumus šī metodika neparedz.

Ir valstis, kas meklē kompromisu starp šīm abām pieejām. Tā ir, piemēram, Polijā. Tomēr metodoloģijā, kas publicēta šeit, nepārprotami norādīts, ka metode mērīt kokus 1,3 m augstumā, nevis pēc tievākās vietas, nav ieteicama.

KĀ IR LATVIJĀ?  

Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 264 apstiprināta dižkoku mērīšanas tabula.
4_MK tabula
Tātad rodas iespaids, ka esam izvēlējušies Lielbritānijai līdzīgu modeli – mērīt kokus 1,3 m augstumā. Citu atrunu normatīvajā dokumentā nav.

Tomēr atklāts paliek jautājums, kā dižkoki mērāmi specifiskos gadījumos? Kā mērīt kokus ar māzeriem? Vai par dižkokiem vispār kvalificējas tā dēvētās elku liepas, kas aug ar 4-5-6 stumbriem, no kuriem neviens nesasniedz normatīvos paredzētos 3.5 metrus?

Esmu izpētījis Dabas aizsardzības pārvaldes, Latvijas Dendrologu biedrības, Dabas retumu krātuves, Latvijas Petroglifu centra, dziedava.lv, Latvijas Dabas fonda un citus resursus un secinājis, ka tie visi vāc datus par dižkokiem, bet NEVIENS nepiedāvā izsmeļošu metodiku, kā tie mērāmi.

Skaidrs top kas cits – katra no šīm struktūrām dižkokus mēra pēc tādiem principiem, kādus pati uzskata par pareiziem. 

Sabiedriskām organizācijām un privātpersonām tur droši vien neko nevar pārmest. Piemēram, Dabas retumu krātuve raksta: „Dižkoka resnumu mēra, meklējot tievāko vietu starp zemi un krūšu augstumu (1,3 m no zemes).” Latvijas Vēstneša” portāls: „Apkārtmēru visiem kokiem nosaka, mērot koka stumbru 1,3 metru augstumā no sakņu kakla.” Latvijas Petroglifu centrs: „Ievērojamā liepa ir trīsžuburu koks, kam zemākais atzarojums sākas ap metra augstumā. Dižkoka mērījums šādā gadījumā jāveic šaurākajā stumbra vietā – 0,5 m augstumā.”

Pretrunas ir acīmredzamas. Iegūtie dati ir grūti salīdzināmi. Izmantot tālākai analīzei un sistematizācijai tos ir problemātiski.

AKCIJA „LV100 DIŽOŠANĀS”

Un tad seko pašlaik notiekošā Latvijas valsts simtgades biroja un DAP izsludinātā akcija „LV100 Dižošanās”, kas aicina Latvijas iedzīvotājus iesaistīties iespējami plašas Latvijas dižkoku datu bāzes veidošanā.

Skatāmies šo institūciju sagatavotajā „Pamācībā”:
https://lv100.lv/dizosanas/
5_Buklets_Resnākais zars
Instrukcijā teikts: „Ja koka stumbrs zem 1,3 m sadalās vairākos stumbros, tad mēra resnākā stumbra apkārtmēru.”

Paskatīsimies, ko tas nozīmē dabā! Lūk, „Pamācībai” līdzīga priede Stāmerienas ceļa malā. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka priede par dižkoku tiek atzīta, ja tās apkārtmērs sasniedz 3.0 m. (Attēlā dati noapaļoti.)
6_Priede
Tātad pēc DAP un Latvijas simtgades biroja loģikas priede, kuras apkārtmērs pirms stumbra zarošanās ir pat 4 m, bet instrukcijā noteiktajā 1.3 m augstumā – “tikai” 2,8 m, nav uzskatāma par dižkoku un var tikt nocirsta. Tas ir absurds!

Atcerēsimies, kāds bija Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums identiskā situācijā pirms dažām nedēļām Tērvetes novadā, kad, tīrot attēlam līdzīgu ceļmalu, tika nozāģēti potenciāli dižkoki. DAP: „Kamēr koki nav sasnieguši dižkoka statusu, par to zāģēšanu vainīgajiem nav paredzētas nekādas sankcijas.” (Delfi, 2018. gada 30. janvāris).

DAP pati ir parūpējusies, lai koki, kas pēc būtības ir dižkoki, par tādiem netiktu atzīti.

Tikpat apšaubāmas un diskutējamas ir citas instrukcijā sniegtās norādes. Kaut gan oficiālajos tekstos „LV 100 Dižošanās” akcijas dalībniekus aicina kokus mērīt 1,3 m augstumā, instrukcijā tiek rādīts kaut kas cits: koki mērāmi tievākajā vietā. Negrasos apgalvot, ka šī metode ir nepareiza. No statistiskās precizitātes viedokļa tā, iespējams, ir viskorektākā. Taču no administratīvā skata punkta – kokiem arī visnelabvēlīgākā: tā meklē vājāko vietu, lai lielu koku neieskaitītu dižkoka statusā. Tādam valsts aizsardzība nepienākas.
7_Buklets_tievākā vieta
Un lūk, ko par zīmējumā redzamo, valsts institūciju ierēdņu uzspiesto metodi mērīt koka augstumu no sakņu kakla raksta Guntis Eniņš jaunajā grāmatā „Koki mājas nepamet”: “Galvenā muļķība šim jauninājumam ir tāda, ka kokiem sakņu kakls nav viena līnija, bet gan zināma platuma josla. Tas traucē zinātniekiem un interesentiem strādāt ar vienotu metodiku. Šāds ievedums ir pat kaitīgs, jo izkaisa mērījumu rezultātus, traucē precīzi sekot dižkoku stumbra augšanas ātrumam.”

Bet precīzu datu ieguvei taču ir jāmēra arī dižkoka vainaga projekcija un augstums. Kā? Pēc kādas metodikas? Par to minētajā instrukcijā nav neviena vārda. Lai katrs Latvijas iedzīvotājs-akcijas dalībnieks mēra, kā viņam ienāk prātā! Viss atstāts pašplūsmā.

Tā vietā, lai pirms šādas valsts mēroga akcijas saaicinātu kopā Latvijas Dendrologu biedrības, Dabas retumu krātuves un citus nozares vadošos ekspertus un beidzot kopīgās diskusijās vienotos par konsekventiem un skaidriem dižkoku mērīšanas kritērijiem, „LV 100 Dižošanās” izveidojusi infantilu testu par mīļāko gadalaiku un informatīvi tukšu videoklipu par šo akciju.
https://lv100.lv/dizosanas/

8_Akcijas ievads
Ir acīmredzami, ka naudas un cilvēkresursu pietiek, bet tie tiek izniekoti. Kādu detalizētu dižkoku mērīšanas video pamācību par šiem klipam iztērētajiem tūkstošiem varēja uzņemt! Bet testa vietā sagatavot PDF ar ekspertu kopīgiem spēkiem izstrādātu izsmeļošu metodisko materiālu.
Diemžēl tukšas dižošanās ir daudz, pragmātiski padarīta darba – maz.

Secinājumi:

  • Valstī nav vienotas un skaidri definētas metodoloģijas dižkoku uzskaitei. Šī iemesla dēļ publiski pieejamajiem datiem nepiemīt augsta uzticamības pakāpe.
  • Sabiedrisko fondu un individuālo ekspertu izstrādātās metodoloģijas ir fragmentāras un pretrunīgas.
  • Oficiālā Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) metodoloģija nav primāri orientēta uz dižkoku aizsardzību.
  • Sistematizēta DAP statistika par dižkoku sugām nav publiski pieejama. Tas var nozīmīgi apdraudēt izcilāko īpatņu aizsardzību.
  • Sabiedrisko organizāciju un individuālo ekspertu datu bāzes resursu trūkuma dēļ ir fragmentāras, atsevišķos gadījumos arī šie dati nav publiski pieejami.
  • DAP Datu pārvaldības sistēma „Ozols” kā dižkoku uzskaites instruments ir tehnoloģiski vecmodīgs. Tas nedod iespēju ne nolasīt, ne ievadīt sistēmā precīzus GPS datus.
  • Iespēja ar Latvijas valsts simtgades biroja un DAP akcijas „LV 100 Dižošanās” starpniecību izstrādāt vienotu metodoloģiju un izveidot plašāku dižkoku datu bāzi ir izniekota projekta vājās koncepcijas dēļ.

 

 

 

 

 

Krusta koki dvēselei ceļu aiztaisa

Meklējot informāciju par kādu Stāmerienas apkārtnes dižkoku, uzdūros dabas pētnieka Gunta Eniņa 2002. gada rakstam izdevuma „Latvijas Daba” 16. laidienā „Dzīvi krusta koki. Pagāniskās ticības neticama brīnumsala.”

„Veselas brīnumu bagātības atrodas mums līdzās, bet mēs kā aklie ejam garām un cauri vēl neatklātām, bet jau zūdošām savas tautas garamantu vērtībām.
Līdz 1975. gadam es biju jau atradis un apsekojis vairāk nekā 200 līdz tam laikam nezināmu dižkoku. Bet tad 1975. gada vasarā Gulbenes rajona Daukstu pagastā ieraudzīju kaut ko man nesaprotamu. Ainaviskās priedes resnais stumbrs bija no vienas vietas noklāts ar lielākiem un mazākiem krustiem.”

Tā pētnieks sev atklājis krusta kokus, kas glabā kādu senu ar bēru norisi un veļu kultu saistītu tautas tradīciju: bēru dienā aizgājējam kokā iegriezt krustu. Krusts kļuva par robežšķirtni starp divām pasaulēm – veļu valsti un šosauli.

„Es atļaujos izteikt minējumu, ka šis savādais veļu kulta rituāls varbūt ir pārmantots no tām ciltīm, kas dzīvoja šeit pirms baltu ienākšanas,” min Guntis Eniņš. „Par šīs veļu kulta tradīcijas lielo senumu liecina arī pašas tradīcijas mežonīgums – griezt lielu rētu dzīvā kokā. Acīmredzot aizgājēja dvēseles jautājumu sakārtošana un nodrošinājums šajā gadījumā ir nesalīdzināmi būtiskāks par ievainojumu, kas kokam jāpacieš.”

Krusta griešanas tradīcijas pamatojumu visskaidrāk pētniekam formulējusi Silvija Pauga no Galgauskas.”Tāda tradīcija: krustu griež, lai nespokojas, lai dvēselei ceļu aiztaisa, robežu novelk, lai atpakaļ nenāk un citus līdzi neņem.”

IZPĒTES DATI

Vēlākie pētījumi liecina, ka kādreiz Latvijā krusta griešanas tradīcija bija izplatīta diezgan lielā teritorijā, bet laika gaitā pamazām zudusi. Pirmās brīvvalsts gados Latvijā bija reģistrēti pieci krusta koki, visi Vidzemē. Tie sen zuduši. Mūsdienās veikto apsekojumu dati vēstī, ka patiesībā krusta koku bijis krietni vairāk. Vienā birzī vai silā agrāk krustus mēdza griezt daudzos kokos. Kādā avotā minēts, ka „katrai turienes mājai bijusi sava krusta priede.” Precīzus datus par vietu skaitu, kur tagad vēl meklējami krusta koki, man neizdevās atrast.

„Visvairāk šādi krusta koki mūsdienās Latvijā ir vēl apskatāmi pagastos ap Gulbeni. Dažviet ir atsevišķi stāvoši – vientuļi koki, kuros saskatāmi viens vai vairāki iegriezti krusti. Citviet, piemēram, Ušuru ezera tuvumā, vairāki krusta koki vēl aug gar ceļu uz kapiem. Vēl citviet, piemēram, Krapas un Staru ciemu tuvumā ir saglabājušās veselas birzis ar krusta kokiem. Staros krusti griezti pārsvarā bērzos un eglēs, Krapā – priedēs un eglēs, bet savukārt Beļavas pusē – priedēs un apsēs,” tā rakstā „Visiem grieza kokā krustus. Izzūdoša tradīcija Ziemeļaustrumu Vidzemē” rezumējis Mg. hist. Andris Grīnbergs.

RITUĀLS TUVPLĀNĀ

Nolemju pavaicāt mammai, vai viņa ir kaut ko dzirdējusi par šādu senču rituālu.

„Tā taču sena tradīcija! Kristu [Krustu] sils tagad ir tik rets izcirsts, ka garāmbraucot neredzu, vai kāda krusta priede vēl ir palikusi. Krusta koki bija tajā vietā pirms Augulienas, kur no Beļavas ceļa nogriežas uz Lejasciemu.

Kad bērinieki no Lejasciema kapiem brauca mājās, tur bija apstāšanās, krusta griešana un bēru viesu uzcienāšana. Mēs papukam [manam vectēvam] padomju laikos krustu netikām griezuši. Bet, kad grieza krustu – tā bija uzcienāšana, atbēru notikums. Īstais bēru mielasts tika rīkots pēc tam mājās. Krusta griešana un cienāšana notika mājupļceļā no kapiem.

Tā kā atceros – kad biju pusaudzes gados, tātad vismaz pirms gadiem 70, Ragu birzī starp Beļavu un Gulbeni arī grieza krustu. Man liekas, ka tas bija Baugu Pricīšam, mana krusttēva tēvam. Viņam vārds bija Fricis, bet mēs viņu saucām par Baugu Pricīti.

Mēs papiņam [manam tēvam] arī krustu griezām. Tas gan nebija bēru dienā, bet vēlāk. Viņš katru vakaru [pēc bērēm] nāca uz māju. Sēdēja pie rakstāmgalda un veica pierakstus savā darbu burtnīcā. Kad reiz bijām Rīgas ciemiņus aizveduši uz bānīti, atceļā no Stāmerienas uz mājām Aigars [mans brālis] pie Kokaru līkuma vaicāja:
– Viņš bija mednieks, te ir laba zvēru pāreja. Vai šajā vietā griezīsim krustu, lai viņš vairāk nenāk?
Tā Aigars nelielā bērzā iegrieza krustu papiņam. Es vakarā brīnījos: „„Kāpēc viņš nenāk?” Bet dvēselīte paliek, iegriezta tajā krustā.”

„Iespējams, ka šie krusta griezumi dzīvajos kokos ir neizdibināmā laikmeta vecās, mirstošās tradīcijas, pēdējie dzīvā pulsa sitieni, un mums neizdosies ierakstīt videolentē šīs pagāniskās ticības relikta liecību,” raksta Guntis Eniņš.

EKSPEDĪCIJA

Aicinu mammu doties ekspedīcijā un krusta koku meklējumos aizbraukt uz trim viņas minētajām vietām.

Līdz pirmajai vietai, kur brālis grieza krustu tēvam, ir tikai daži kilometri. Ceļu apsaimniekotāji, uzturot ceļus, tagad nogriež ceļam tuvu augošos kokus. Bērzu, kurā brālis 1981. gada 1. janvārī grieza krustu tēvam, neatrodam.

Braucam tālāk cauri Pilskalnam uz Krustu silu. Nobraucam gar vecā sila vietu šurpu turpu pat divas reizes, un kļūst pilnīgi skaidrs, ka no kādreizējā meža nav saglabājies neviens koks.
Tām būtu jābūt lielām, simtgadīgām priedēm, pie kurām braucēji pusceļā uz mājām pieturēja pajūgus, grieza krustu, cienājās, atpūtināja zirgus. Tagad te plešas tikai ar dažādām koku sugām aizaudzis ne pārāk sens izcirtums.

Dodamies tālāk uz Ragu birzi. Guntis Eniņš raksta, ka tā esot vienīgā vieta, kur krusti griezti apsēs. Apses ir ne sevišķi ilgmūžīgs koks, tāpēc cerības nav lielas. Redzam, ka dažāda vecuma apses līdzas autobusa pieturai gar mežmalu te aug garā rindā.

Apsekojumu sāku no vienas malas, un jau pie trešā koka ieraugu to, ko meklēju: tie nepārprotami ir mizā iegrieztie krusti. Tie ir aprētojuši, gareniski apvilkušies ar svaigākas mizas apvēlumu.
dav
Raupjajā, pamatīgām rievām klātajā koku virsmā tieši šis apvēlums, šie izteiktie izciļņi pievērš sev uzmanību un ļauj identificēt krustu vietas.
dav

Nomēru apsi pēc dižkoku mērīšanas kritērijiem – 130 cm augstumā. Koka apkārtmērs ir 2,3 metri. Pamatīgs, bet līdz īsta dižkoka izmēriem vēl tālu. Krusti griezti pārdesmit centimetrus augstāk par mērīšanas vietu.
IMG_0024_bultas
Es identificēju divus krustus. Ļoti iespējams, ka eksperti, kuri iemācījušies noteikt pirms daudziem gadu desmitiem aizaugušu krustu griešanas vietas, teiks, ka tie ir trīs vai vairāk. Citās apsēs krustus neatrodu.

CITI KRUSTA KOKU STĀSTI

Mamma pāris dienas vēlāk atceras vēl kādu atgadījumu:

„Pie mums dzīvoja arī tēva attāls radinieks Gustapiņš [Gustavs]. Viņš nomira 1941. gada jūnijā. 13. jūnijā sākās izvešanas. Kāds kaimiņš nāca garām mūsu mājai un teica tēvam: „Taisies, pako mantas, ko ņemsiet līdzi!” Benjāmiņš [mammas tēvs] lika man vaktēt, kad pār kalnu uz savām mājām garām ies pagastvecis, Bērziņu Spodras tēvs. Benjāmiņš gribēja sarunāt, lai viņš nākamajā dienā, 14. jūnijā, novada Gustapa bēres, kad mēs jau būsim aizvesti. Bet Bērziņu Spodras tēvs teica: „Kamēr es esmu pagastvecis, Tev neviens roku nepieliks! Tu rītdien pats tās bēres novadīsi.”

Toreiz varas pārstāvji bija izdomājuši, ka jāierīko jauna kapsēta tepat Beļavas pagastā – Vizuļu kapsēta pie Brumeļu mājām. Mums neļāva glabāt Gustapiņu pie viņa mātes Lejasciema kapos. Bijām spiesti viņu guldīt jaunajā kapsētā, kura par kapsētu turpmākajā laika gaitā tomēr neizveidojās – tajā bija tikai kādi 15 apbedījumi. Rūtiņa [mammas māsa] atceras, ka pusceļā starp mūsu mājām un kapsētu – Štuku kalnā starp Brumeļu ceļu un Vāliņu egli – bija priede ar iegrieztu krustu, no kuras viņai kā bērnam bijis bail. Tur Benjāmiņš bija iegriezis krustu Gustapam. Nedomāju, ka tas tika darīts bēru dienā – tajos terora apstākļos tas nevarēja notikt. Benjāminš to bija izdarījis vēlāk, nevienam neredzot.”

Izpētu šo ceļa posmu, bet nevienas lielas priedes norādītajā vietā vairs nav.
Iztaujāju vēl citus cilvēkus un uzzinu dažus interesantus stāstus.

Ojārs Grīnbergs, pāri 80: „Kad man nomira māsiņa, viņa tika glabāta Zeltiņu kapsētā. Bet ceļā no Beļavas uz Zeltiņu pusi tāda piemērota meža nebija, tur krusti netika griezti. Kad tēva brālis Rūdis nomira, es vēl gāju skolā. Tas bija ap 1939. gadu. Man ir acīs prātā, ka tad pa ceļam uz Gulbenes kapsētu Ragu birzs apsē viņam tika iegriezts krusts.”

Tas ir interesanti, cik šī tradīcija bijusi lokāla. Atkarībā no dzimtas kapu vietas beļaviešus veda glabāt uz Lejasciema, Gulbenes vai Zeltiņu kapsētu. Tās pašas dzimtas piederīgie ceļā uz vienu kapsētu krustus grieza, bet uz otru – nē. Pētnieki apzinājuši, ka Alūksnes pusē, pie kuras pieder Zeltiņi, šī tradīcija tik tiešām nav piekopta.

Inese Kļaviņa, „Straumēnu” māju saimniece:
„Kad 1974. gadā nomira mūsu „Jaunvieseņu” kaimiņš Kārlis Krūmiņš, arī viņam tika griezts krusts. To grieza ozolā pie Ragu birzs. Tas ozols tur ir vēl tagad.”

Ozols kā krusta koks Latvijā nav apzināts nevienā no tām nedaudzajām  publikācijām, kas veltītas šai tēmai. Saistībā ar Ragu birzi gan izpētes datos, gan aculiecinieku stāstījumos līdz šim ir bijušas minētas tikai apses. Vēlreiz dodos uz Ragu birzi, pie kuras pamanīt ozolu ir vieglāk par vieglu.

Rūpīgi pētot stumbru, ieraugām arī krustu:
IMG_0141

Uzreiz tas acīs nekrīt, jo koka mizā izveidojusies pamatīga plaisa, kas deformējusi griezumu. No krusta redzama tikai puse. Tas ir ļoti liels – apmēram 30×20 cm.
Krusts ar kapu
Lai labāk varētu saprast krusta apveidu, attēlā esmu iezīmējis tā kontūru. Krusts zīmīgs arī ar to, ka apakšas daļā tam ir liels paplatinājums, kas krusta kokos simbolizē kapu. Plaisa kokā krustu pāršķēlusi uz pusēm: tā otra daļa redzama krietnu gabalu tālāk:
IMG_0138

Līdzās lielajam krustam ir arī vairāki mazāki:
Ozols ar 3 krustiemViens no tiem saskatāms labi, otram palikušas knapi samanāmas aprises, bet trešais aizaudzis tik ļoti, ka no tā sazīmējama tikai lejas daļa.

IMG_0033

Prieks, ka tomēr izdevies sameklēt aizvēsturiska veļu kulta tradīcijas liecības, kas turklāt cieši saistās ar mūsu dzimtas priekšgājējiem un dzimtas stāstiem!