Pašā laikā – brīvdabas ārstniecības augu ekspozīcijā Lādē

„Esat atbraucis par vēlu… Daļa augu jau ir zaudējuši dekorativitāti. Daļa – nogriezti, atstājot tikai vienu pieaugušu augu apskatei,” panākot pretim dārza malā, komentē tā saimnieks Jānis Ulmis.
Taču  tas mani nesarūgtina ne vismazākajā mērā. Jau augusta vidū zudusi dekorativitāte – tā ir būtiska iezīme augu vizuālo kritēriju skalā. Un arī ar vienu augu pietiek, lai gūtu priekšstatu par tā īpašībām. Turklāt nogriezto augu uz kopējā fona nešķiet daudz.

IMG_0242
Esmu atbraucis uz Limbažu pagasta Lādes „Avotiņiem” – lielāko ārstniecības augu kolekcijas dārzu Baltijā. Tajā aug vairāk nekā 300 veidu veselībai noderīgu augu dažādību.
IMG_0153
Jānis Ulmis to dēvē par brīvdabas funkcionālo ekspozīciju. Liela papildu vērtība te ir pie katras augu grupas pievienotā informatīvā norāde ar auga nosaukumu vismaz trīs valodās.
IMG_0103
Sākot ceļojumu pa dārzu, līdzi tiek iedots saraksts „Veselības augi”. Uz plāksnītes redzamie cipari norāda šā auga galvenās iedarbības formas. Skatos sarakstā: 7 – pret saaukstēšanos, elpceļu iekaisumiem, klepu, gripu, astmu. Tādējādi katrs dārza ciemiņš te var kļūt par savu dakteri un apzināt augus, kas viņam varētu būt visnoderīgākie. Protams, pēc tam svarīgi uzklausīt arī dārza saimnieka konsultācijas.
IMG_0044
Es uzmanību nesadalu un veselīgajām īpašībām uzmanību nepievēršu. Fokusējos tikai uz augu dekoratīvo vērtību: pētu, kuri no tiem visveiksmīgāk būtu izmantojami ainavu dizainā.
IMG_0076No malas tāda rīcība var šķist ačgārna, bet pašam tā neliekas: apzinos savas prioritātes. Man patīk savvaļas augi un interesē to dizainiskais potenciāls. Sākotnējā iecere ir izvēlēties piemērotus augus savam dārzam. Pēc tam, visticamāk, varēšu tos projektēt citos naturālā jeb savvaļas stila dārzos.
IMG_0082
Dziedniecībai noderīgi augi te vākti no visas pasaules. Taču ir arī daudzi Latvijas dabā sastopamie. Kopš interesējos par naturālo dārzu jeb Wild Garden stilu, esmu apzinājies šo paradoksu: mēs, Latvijas dārzu veidotāji, labi pārzinām svešzemju augus. Ir gan botāniskie dārzi, gan citi kolekciju stādījumi, kur tos iepazīt.
IMG_0098
Bet kur ir apskatāmas Latvijas dabas retumu vai, piemēram, no vizuālā aspekta īpaši interesantu augu ekspozīcijas? Izaugam un mūžu nodzīvojam vienā no zaļākajām valstīm pasaulē, kas patiesībā šādā nozīmē mums paliek visai sveša un neiepazīta.
IMG_0108_LV dabā. Viengadīgs
Kolekcija ir iespaidīga, un ilglaicīgi uzturēt koncentrēšanos nav viegli. Spiežu sevi mobilizēt iekšējās enerģijas rezerves un neatslābt.
IMG_0233
Gājiens saved kopā ar pāris kundzēm – augu zinātājām, kuras staigā pa dārzu un izlases veidā vāc viņas interesējošos augus.
IMG_0132„Jānis ar savām zālītēm pirms vairākiem gadiem mani izārstēja,” teic viena no viņām.
Pasaulē komplementārā jeb integratīvā medicīna kļūst arvien populārāka. Tā piedāvā individuālu pieeju katra pacienta veselībai, apvienojot gan mūsdienu tradicionālajā, gan alternatīvajā medicīnā uzkrātās zināšanas. Arī Latvijas Universitātes Komplementārās medicīnas centra vadītājs profesors Valdis Pīrāgs apgalvo: „Augu preparāti reizēm var būt ļoti efektīvi, palīdzot atjaunot dabisko regulāciju cilvēka ķermenī.”
IMG_0182
Arī Jānis sarunā izstaro dziļu pārliecību par šo augu noderīgumu. „Latvijas augu pasaulē atrodams viss nepieciešamais, lai ikviens būtu stiprs, vesels un justos enerģijas pilns!” viņš saka. Pamats šādam apgalvojumam ir arī viņa paša labā veselība. Cilvēki, kuri Jāni Ulmi pazīst, apjomīgo zināšanu dēļ viņu dēvē par Profesoru. Izskatās, ka viņš ir arī labs cilvēku pazinējs. Man lielu impulsu doties šurp sniedza šī Anitas Mankovskas fotogrāfija ar aso baltdadzi.
Jānis Ulmis_Asais baltdadzis_A. Mankovskas foto
Un tieši baltdadža stādu saņemu kā dāvanu no dārza apciemojuma! Es gan steidzos pēc dadža ar atvērtu maku, bet tāda opcija tiek noraidīta. Gluži pretēji – saņemu piedāvājumu pavizināties ar laivu tepat līdzās esošajā ezerā. Ir jau pavēls, to neizmantoju. Bet šeit aizvadītajā laikā kļūst skaidrs, ka te daudz tiek domāts par to, lai apmeklētāji justos labi.
IMG_0193
Iepriecina arī rūpīgi pārdomātais produktu dizains.
IMG_0644
Interesanta lasāmviela!
IMG_0651

Esmu sev atklājis vēl vienu vietu Latvijā, kur gribas un ir vērts atgriezties.
IMG_0232

***

Advertisements

Gulbenes-Alūksnes bānītis. Tuvplāni.

Britu filmu studija „Withworth Media” šajās dienās ceļo ar Gulbenes-Alūksnes bānīti, lai uzņemtu filmu raidījumam „Chris Tarrant: Extreme Railway Journeys”. To demonstrē arī „Discovery”.

Esmu devies šajā maršrutā britiem pāris dienas pa priekšu. Ne jau tāpēc, lai izpļautu grāvmalas vai nokrāsotu baltākus bērzus. 🙂 Tikai dullums: īstenoju savu ieceri nosoļot kājām 10 kilometrus garo sliežu ceļa posmu no Gulbenes līdz Stāmerienai, lai papētītu to tuvplānā.

1. Ceļojums sākas Stāmerienas stacijā. No mājas līdz vilcienam pāris minūšu nāciens, tāpēc vispirms aizvadu bānīti reisā uz Alūksni. Sagadīšanās pēc trāpījusies diena, kad maršrutā dodas nevis parastā, bet tvaika lokomotīve „Ferdinands”. Tas labi! Dūmu un tvaika mutuļiem nogriežoties, vilciens aizbrauc uz Alūksni.
IMG_0204_Bānītis_Corel
2. Pēc pāris stundām atgriežos stacijā. Ar nelielu nokavēšanos pienāk vilciens.
IMG_0227
3. Savulaik ar to esmu devies ceļā simtām reižu. Kad bija pēdējā no tām – to gan vairs precīzi neatceros. Iekāpju vagonā. Braucot pazondēšu apkārtni, lai zinātu, kam pievēršama uzmanība, kājām nākot atpakaļ.
IMG_0234
4. Gulbenes stacijā visi izbirstam uz perona. Skatos pulkstenī: ir 17.35. Sāku savu atpakaļceļu pa sliežu malu.
IMG_0237
5. Tukšais vilciens aizbrauc man pa priekšu. Kad to panāku, tvaika lokomotīve jau ir atkabināta un devusies uz depo. Personāls pārbauda vagonus, pirms doties nākamajā reisā.
IMG_0243
6. Uzreiz aiz šī sastāva skatam paveras vagonu grausti. Man burtiski iedegas acis, cik tie ir iespaidīgi! Labi gan, ka arī šādiem objektiem arvien atrodas vieta uz sliežu ceļiem! Atceros, cik smagi nācās cīnīties, lai deviņdesmitajos gados šis Baltijā vienīgais šaursliežu maršruts netiktu slēgts. Šis vagonu vraks ir lielisks atgādinājums tam, ka viss varēja notikt arī citādi un tagad šis grausts varētu būt tikai apliecinājums, ka tāda šaursliežu līnija kādreiz ir pastāvējusi.
IMG_0244

7. Saikni ar mūsdienām vraks nav zaudējis: uz tā sāniem greznojas aktuāli zīmoli SEX un NIKE.
IMG_0246
8. Priekšā paveras taka. Pataustu: mīksta kā samts. Zinu, ka varēšu paļauties uz to: tā mani aizvedīs līdz pat Stāmerienai. Jā, tā tas ir: cilvēki arvien šo ceļa gabalu mēro kājām nevis eksotikas meklējumos kā es, bet ikdienas vajadzību spiesti.
IMG_0248
9. Priekšā atkal pussabrukušas, degušas ēkas. Šie objekti iemieso neseno pagātni, kuru vēl arvien nesam sev līdzi. Arī bānītis jau patiesībā ir daļa no pagātnes. Tāpēc ir sajūta, ka šajā laika reprodukcijā, kurai ir pašai sava aura,  tādas ēkas iederas.
IMG_0255
10. Te šaurās bānīša sliedes nodalās no ierastā platuma sliedēm un aizvijas pa kreisi.
IMG_0259
11. Priekšā – stabs ar pirmā kilometra atzīmi.
IMG_0263
12. Pēkšņi blakām ieraugu Ņujorkas High Line miniatūru kopiju! High Line ir Ņujorkas centrā pamestu dzelzceļa sliežu fragments 2 kilometru garumā, kas pēc veiktās renovācijas ir kļuvis par ainavu arhitektūras ikonu un tūrisma kulta objektu. Gadā to apmeklē apmēram 5 miljoni interesentu.
IMG_026713. Šī vieta man šķiet kārtējais lieliskais atradums, tāpēc fotografējot to izložņāju krustu šķērsu.
IMG_0274
14. Ceļa posms ar vecajām, nedemontētajām sliedēm nav garš, bet ar interesantiem savvaļas augu salikumiem un savdabīgu, postindustriālu noskaņu. Tikpat netverami kā sācies, tas kaut kur zālē arī izbeidzas.
IMG_0276
15. Kamēr es tā kaifoju, garām vakara reisā uz Alūksni aizbrauc bānītis – tagad jau ar ierasto dīzeļlokomotīvi. Ir 18.10.
IMG_0286
16. Pēc pārdesmit soļiem seko neliels uzbērums, kas raženi apaudzis ar balto bišu amoliņu. Skatam atveras ainava ar pilsētas nomales mājām.
IMG_0287
17. Vēl nedaudz tālāk redzams sliežu atzars, pa kuru tvaika lokomotīve, cik sapratu, aizbrauca atpakaļ uz depo.
IMG_0288
18. Pametu skatu atpakaļ – ai, ai, ai, nekur tālu vis neesmu ticis!
IMG_0290
19. Bet nevaru noliegt, ka šī vieta uz industriālās un dabas vides mijiedarbības robežas izstaro spēcīgu, savdabīgu valdzinājumu.
IMG_0302
20. Dodos tālāk. Patiesībā tikai te beidzas pilsētas sajūta. Pie sliedēm sēž netālo māju melnie kaķi.
IMG_030921. Apkārt un priekšā – iespaidīgi violeti sārto ugunspuķu puduri gandrīz vai līdz pamalei.
IMG_0314
22. Pa kreisi – plati izpļauta taciņa, kuras galā redzu līkņājam cilvēku stāvus. Kāds aiz tālā krūmu pudura sauc: „Eva! Eva!”
IMG_0315
23. Ugunspuķu pa ceļam ir daudz, bet te ar tām paveras viena no skaistākajām ainavām.
IMG_0318
24. Priekšā – pirmā pārbrauktuve, kur lauku ceļš šķērso sliedes. Kāds uz ceļa staba aizmirsis cepuri.
IMG_0323
25. Pilnziedā pašlaik arī vīgriezes. Tās tagad te var skatīt tūkstošiem.
IMG_0329
26. Pārņem sajūta, ka šajās vīgriežu pļavās, līganajos pakalnos un izkliedētajās viensētās ir iemiesots Vidzemes gars.
IMG_0333
27. Satrūkstos un uz brīdi nenoticu savām acīm! Rozīgais ‘Hakuro Nishiki’ veselmalu kārkls? Te? Tiešām? Tikai pēc dažiem soļiem atveras pļauts zāliens un māja, kas lielajos kokos ir gandrīz nepamanāma.
IMG_0339
28. Visticamāk, ka arī no šīm mājām ierasts līdz pilsētai iet kājām. Pār koka tiltiņu – simpātiski roku balsti ar aukliņās iesietiem sveču kupoliem.
IMG_0345
29. Tālāk – pirmā vilciena pieturvieta Birze, kurai garām aizvijas skaisti līkumots ceļš.
IMG_0349
30. Un atkal – burvīgi vasarīgo augu salikumi.
IMG_0351
31. Paveras liela saimniecība, kurai blakām – plaši, apstrādāti tīrumi un sējumi.
IMG_0360
32. Seko nesen atjaunots dzelzceļa uzbērums. Ejot var labi redzēt, ka maršruta infrastruktūra pēdējos gados ir savesta kārtībā un tiek rūpīgi uzturēta.
IMG_0365
33. Dzelzceļu šajā vietā nesen šķērsojis alnis.
IMG_0366
34. Labajā pusē priedei kāds pieslējis trepes. Smilgu pļava koka pakājē izstaro rimtu mieru.
IMG_0370
35. Tālāk sliežu abās pusēs bagātīgi zied laimiņi. Fotografējot te atkal uzkavējos ilgāk.
IMG_0387
36. Tad turpinu ceļu. Priecājos, kā visu laiku priekšā spīd sliedes. Tās burtiski vilina un iedrošina doties tālāk. Ja kādu brīdi nekas cits nepiesaista skatienu, ejot vienkārši raugos uz sliežu spīdumu un ļaujos šai vilinājuma sajūtai.
IMG_0389
37. Aiz muguras rej stirnu buks – droši vien uzgājis uz manām pēdām. Un tad jau esmu nonācis pie nākamās vilciena pieturvietas – Pūriņiem.
IMG_0399
38. Netālu aiz tās redzamas mājas un stārķu ligzda uz ēkas jumta.
IMG_0402
39. Pieļauju, ka citiem šis gājiens cauri mežiem un pļavām šķistu garlaicīgāks. Man ir savādāk – esmu pieradis vērot augus, pētīt to kopienas: kas ar ko ir gatavs mesties uz vienu roku un savstarpēji sadzīvot.
IMG_0408
40. Tāpēc kaut kas interesants var pavērties ik uz soļa. Piemēram, te – šī sārti iekrāsojusies zāle.
IMG_0418
41. Atskāršu: ja gribu laicīgi nokļūt mājās, jāpieliek solis. Šim mērķim uz dzelzceļa izdomāts lielisks triks: ik pēc 100 metriem ir stabiņš ar kārtējo atzīmi. Kas gan ir 100 metri?! Bieži vien no viena stabiņa jau var saskatīt nākamo.
IMG_0409
42. Atkal uzduros laimiņiem, kuriem nespēju tā vienkārši aizslāt garām.
IMG_0440
43. Un tad jau pāri koku galotnēm redzu mobilo operatoru torni. Tātad tuvojos Stāmerienai. Kaut kur tālumā nopūš bānīša lokomotīve. Pēc brīža kļūst pamanāma Stāmerienas stacija.
IMG_0442
44. Vēl pagūstu ieskatīties dzidrajā upītē, kas aizlīkumo gar stacijas stūri.
IMG_0449
45. Kāda sagadīšanās! Pie stacijas nonāku tieši reizē ar vilcienu. Ir 20.50. Mans ceļojums beidzas tieši tāpat, kā sācies – ar vilciena pienākšanu. Aplis noslēdzies, sniedzot pabeigtības sajūtu. Aiz lokomotīves jau redzu mūsu mājas priekšpagalmu un mašīnu.
IMG_0453
Jāiet, jāpabeidz pļaut pēcpusdienā pusratā atstāto zālienu!

***

 

Mirdzums. Vasaras pēcpusdiena „Baižās”

Izkāpju ceļmalā no mašīnas, un pēc dažiem soļiem jau eju starp Inciema stādaudzētavas „Baižas” daudzveidīgo akmeņlauzīšu rindām. Ir viena no siltajām šīs vasaras pēcpusdienām. Turpat rindu galā pagalma puslokā ratiņos guļ bērns. Siltumnīcā līkņā pieaugušo silueti.

O! Kas tad tas? Vai tiešām spožais saulkrēsliņš (Thatictrum lucidum)? Sev par lielu pārsteigumu pirms dažām dienām Latvijasdaba.lv izlasīju, ka tas vietumis sastopams visā Latvijā. Braucot šurp, katrā ceļmalas dzeltenajā augā man rēgojās šis saulkrēsliņš. 🙂

Siltumnīcas galā pavīd stādaudzētavas saimniece Maija Baiža. Nespēju viņai neapvaicāties par savu atradumu.

IMG_0018Nē, šis esot dzeltenais saulkrēsliņš Thatictrum flavum, atvests no Kaukāza. Rožvabole, nelikdamās par mums ne zinis, tā ziedos sūc nektāru.

IMG_0027Spožo saulkrēsliņu Latvijas dabā arī Maijai nav gadījies redzēt. Cēsu apkārtnes pļavā dižzirdzenes gan kāds esot atradis.

-Bet vai baltu baldriānu esat redzējis? Mums atnesa. Kaķi gar to okšķerē, tad jau būs īstais. Pašlaik zied.

Lielie bērni, izšūpojušies koku pavēnī, pievienojas mums. Kaut kas ritmiski piedauza man pie kājas. Melnais mājas runcis!
-Pieprasa savu daļu mīlestības! – smej Maija, kamēr es glaudot izeju iepazīšanās rituālu. Pa taciņu pēc pusdiendusas attipina mazais bērns un uzprasās klēpī. Gan kaķi, gan bērni te pieraduši pie svešiniekiem.

Mājas teritorija Inciema nomalē nav liela, tāpēc privātā un biznesa vide te kļuvušas gandrīz nenodalāmas. Tas veido tik īpašu šīs vietas šarmu! Kā svešinieks ienācis šajā teritorijā, uz brīdi esmu kļuvis par daļu no šīs sētas dzīves. Neko tādu nav iespējams piedzīvot nevienā lielā stādaudzētavā, nevienā augu gadatirgū. Tur esam tikai pircēji.

IMG_0040Runcis atlaižas garšļaukus zem muskata salvijas. Maija stāsta par līdzās esošajiem augiem kolekcijas dārzā.

IMG_0034Tas ir pārsteidzoši, cik nozīmīgs ir šāds stāstījums. Vienas sugas vai šķirnes augi te nav stādīti lielās grupās, tāpēc pie katra ir jāpienāk un vērīgi tajā jāieskatās, lai atklātos tā personības spožums.IMG_0036

Pēc tam izstaigājam arī siltumnīcas un laukumus ar pārdošanai paredzētajiem konteinerstādiem.IMG_0047

Pārsteidz šķirņu daudzveidībā iespaidīgā astilbju kolekcija. Pašlaik tā pilnos ziedos. Jaunajām šķirnēm ir gan neierasta ziedu forma, gan krāšņi lapu un stublāju toņi. Tādējādi to dekorativitātes sezona būtiski pagarinās.IMG_0168

Maija ir atraktīva stāstniece, kas dāsni dalās zināšanās ar tādu garāmbraucēju kā es. Tas ļauj atskārst, cik daudz īpašu, citur grūti sameklējamu retumu te var atrast. Zinu, ka gribēšu te atgriezties.IMG_0145

Stāstījumā aizritējusi vairāk nekā stunda. Apmeklētāju laiks beidzies, bet mēs vēl kavējamies novakares dārzā.IMG_0146

Vakara saules apspīdētie puķu un graudzāļu klājieni ir tik fascinējoši!IMG_0131

-Ļaušu jums netraucēti fotografēt! – redzot manus aizrautīgos rakursu meklējumus, noteic Maija.IMG_0105

Apzinos, cik ļoti man laimējies, ka šajā vakarā varu piedzīvot šīs vietas fantastisko atmosfēru. Tāpēc šoreiz tekstā un fotogrāfijās cenšos atklāt tieši to – vienreizēju un neatkārtojamu. Atmosfēru, kuru vienlīdz veido viesmīlīgi cilvēki, pie kājām klauvējoši kaķi, balto baldrijānu stāsti un – tik daudz mirdzuma!

 

20 metri. Nepārvarami gadsimtiem

Tā šķiet interesanta nesakritība. Senie latvieši savās sētās stādīja Latvijas dabā augošas koku sugas: pīlādžus, ozolus, liepas. Bet vietējās puķes viņu dārzos tā arī neienāca.

Pat amizanti, ka apskatos par Latvijas dārzu veidošanās vēsturi kā tipiskas latviešu sētas puķes tiek minētas no Ķīnas un Ziemeļamerikas ieceļojušās peonijas un flokši. Turklāt tas attiecas jau uz 18.-19. gadsimtu.
IMG_0199

Bet mūsu slavenā Stāmerienas villaine ar apmēram 5000 smalkajiem bronzas gredzentiņiem ugunskrustu rakstos taču radīta vēlajā dzelzs laikmetā – ap 10-12 gadsimtu. Tā tiek atzīta par izsmalcināti skaistu, iekļauta starp 100 Latvijas vēstures relikvijām. Tātad cilvēki paši jau izsenis tik grezni rotājās!
iaeire
Stāmerienas villaine – Ināras Aires foto.

Kā liecina tautasdziesmas, lauku ziedu skaistumu mūsu senči pamanīja un novērtēja.
IMG_0034

Pat vairāk – pina no tiem vainagus, lai greznotos. Lika ziedus vāzēs, lai izpušķotu telpas. Bet to stādīšana dārzā dīvainā kārtā bija tabu. Jā, vēsturiski dārzi pie mājām kalpoja tikai praktiskām vajadzībām. Bet arī tad, kad sāka veidot dārzus krāšņumam, vietējās augu sugas tika ignorētas. Tika pārņemta muižu un piļu iedibinātā tradīcija stādīt svešzemju krāšņumaugus.

Vai varēja būt citādi? Varēja gan. Viljams Robinsons, īru izcelsmes dārznieks Londonā, savu pirmo grāmatu The Wild Garden izdeva 1870. gadā. Tajā viņš dedzīgi iestājās par savvaļas augu (ne tikai Anglijā, bet visā pasaulē augošo) izmantošanu dārzu dizainā. Robinsona nākamā grāmata The English Flower Garden (1883) piedzīvoja 15(!) atkārtotos izdevumus.
Viņa idejas arvien šķiet tik mūsdienīgas, ka pēdējā grāmata The Wild Garden: Expanded Edition, William Robinson and Rick Darke, izdota 2009. gadā. Nav šaubu, ka šādas ilgtermiņa zināšanas veicināja angļu nācijas izpratni par dizaina principiem un robežām.

Robinsons aizstāvēja pārliecību, ka „jebkura patiesa dizaina avots ir daba”, nevis arhitektūras sastingušās līnijas. Bet līdz Latvijai viņa idejas tā arī nenonāca. Te no Rietumeiropas tika pārņemtas cita virziena – klasicisma stila – tradīcijas.

Kas šajās dienās man lika par to aizdomāties? Šie augi – dažādlapu dadži – paša tīrumā. Divdesmit metrus no dārza.IMG_0475

Tas ir attālums, kas Latvijā ir izrādījies nepārvarams gadsimtiem.

IMG_0366

Ja citviet pasaulē Wild Garden stils mūsdienās ir kļuvis populārs, tad pie mums Latvijas savvaļas augi dārzā arvien netiek uztverti kā vērtība. Cik zinu, nav arī neviena botāniķa, vides speciālista vai pētnieka, kurš vietējos augus izvērtētu pēc specifiskajiem ainavu dizaina kritērijiem.