DIŽKOKI ZEM NARKOZES

Ar dižkokiem saistīti dzimtu stāsti, akcijas tautas iesaistīšanā Latvijas varenāko koku apzināšanā, ekspedīcijas dižozolu atbrīvošanā… Pamošanās no šīm mediju uzburtajām vīzijām ir kā atgriešanās realitātē pēc narkozes. Patiesā aina par to, uz kādiem pamatiem būvētas šīs aizkustinošās akcijas un stāsti, izrādās diezgan skarba.

Sākums bija nevainīgs: nolēmu pārbaudīt pirms gadiem desmit dzirdēto ziņu un devos meklēt lielu paegli, kas it kā augot līdzās bijušajam vectēva tīrumam. Internetā atradu informāciju, ka dižkoki mērāmi 1,30 m augstumā no zemes. Aizgāju. Atradu. Nomērīju. Apkārtmērs – 2,15 m. Likās: tīri pieklājīgs!

PĀRSTEIGUMS

Sāku meklēt izsmeļošāku informāciju un atskārtu, ka šis, izrādās, varētu būt Latvijas otrais lielākais paeglis! Lielāks par to ir tikai Rietekļa jeb Baložu kadiķis Valmieras novadā, kurš esot varenākais arī Baltijā un Rietumeiropā. Sapratu, ka savs atradums jāpārmēra, ievērojot precīzu metodoloģiju. Uzreiz to neatradu, bet šeit atklāju, kā mērīts Rietekļa kadiķis.
1_Rietekla kadiķisTātad dižkoku apsekošanas entuziasti no Dziedava.lv konstatējuši, ka paegļa apkārtmērs ir 3.12 m.
Turpat izvērstākajos datos parādās vēl viena mērījuma dati – 3.01 m.
2_Rietekla kadikis Mulsina, ka otrajā gadījumā koks netiek mērīts 1.3 m augstumā. Tādējādi dati par koka pieaugumu gadu griezumā kļūst nesalīdzināmi.

Meklējumus turpināju „Dabas retumu krātuvē” šeit.
Baložu kadiķis
Apkārtmērs: 2,80 m
Augstums: 9,3 m
Vainaga projekcija: 16 m2
Zaru garums: līdz 2,5 m

Tātad te kadiķa apkārtmēram uzrādīti 2.80 m. Starpība – 32 cm! Ne mērīšanas gads, ne mērīšanas augstums šajā avotā nav norādīti. Tādējādi vienam kokam esmu ieguvis trīs ļoti atšķirīgus rādījumus: 2.80 m, 3,01 m un 3.12 m.

Noskaidroju, ka oficiālo dižkoku reģistru valstī uztur Dabas aizsardzības pārvalde (DAP). Tās mājas lapā norādīts, ka informāciju par Latvijā sastopamajiem dižkokiem atrodama DAP uzturētajā dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”. Dodos uz norādīto linku:
https://karte.ozols.gov.lv/koki/index.html
3_Ozols
DAP datu bāzē ietvertie dižkoki kartē uzrādīti ar baltiem apļiem. Posmā starp Valmieru un Strenčiem, kur aug Rietekļa jeb Baložu kadiķis, ir… tukšums. Latvijā, un, kā tiek apgalvots, arī Baltijā un Rietumeiropā lielākais kadiķis valsts uzturētajā datu bāzē vispār nav iekļauts!

Tā nav nejaušība. Ja iedziļinās atspoguļotajos datos, kļūst redzams, ka tie ir nesistemātiski un haotiski.
3_Nav zināms_DAP
Lūk, tāda ir DAP datu kvalitāte: objekta nosaukums – Nav zināms. Informācijā netiek norādīts ne mērīšanas gads, ne mērīšanas augstums, ne mērījuma autors.
Bezjēdzība.

Ja ir vēlēšanās iegūt apkopojošus datus par kādas sugas lielākajiem dižkokiem Latvijā – DAP kā oficiālais dižkoku reģistra uzturētājs tādus nepiedāvā pat visvienkāršākās Excel tabulas veidā. Par dažām sugām publiskoti sabiedrisko organizāciju vai individuālo entuziastu apkopotie dati, bet par lielāko daļu vispār nav iespējams uzzināt neko sistematizētu.

Jūs varat atrast vienu no lielākajiem savas sugas eksemplāriem Latvijā, bet tā arī nekur neuzzināsiet, ka šī iemesla dēļ tas ir īpaši saudzējams un aprūpējams.

METODIKA

Kā dižkoki pareizi jāmēra? Meklēju informāciju, kā to dara citās Eiropas valstīs. Vienu pieeju demonstrē Ungārijas eksperti, un tā definēta šeit.
Tā nosaka, ka vienīgais nepārprotamais veids, kā salīdzināt dižkokus, ir stumbra apkārtmēra uzmērīšana tā vistievākajā vietā 0-130 cm augstumā virs zemes. No statistiski ticamu datu iegūšanas viedokļa metodoloģija ir skaidra un konsekventa.

Cita pieeja ir Lielbritānijā, kas definēta šeit.
Tā nosaka, ka dižkoka apkārtmērs mērāms konkrēti noteiktā augstumā. Tievākās vietas meklējumus šī metodika neparedz.

Ir valstis, kas meklē kompromisu starp šīm abām pieejām. Tā ir, piemēram, Polijā. Tomēr metodoloģijā, kas publicēta šeit, nepārprotami norādīts, ka metode mērīt kokus 1,3 m augstumā, nevis pēc tievākās vietas, nav ieteicama.

KĀ IR LATVIJĀ?  

Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 264 apstiprināta dižkoku mērīšanas tabula.
4_MK tabula
Tātad rodas iespaids, ka esam izvēlējušies Lielbritānijai līdzīgu modeli – mērīt kokus 1,3 m augstumā. Citu atrunu normatīvajā dokumentā nav.

Tomēr atklāts paliek jautājums, kā dižkoki mērāmi specifiskos gadījumos? Kā mērīt kokus ar māzeriem? Vai par dižkokiem vispār kvalificējas tā dēvētās elku liepas, kas aug ar 4-5-6 stumbriem, no kuriem neviens nesasniedz normatīvos paredzētos 3.5 metrus?

Esmu izpētījis Dabas aizsardzības pārvaldes, Latvijas Dendrologu biedrības, Dabas retumu krātuves, Latvijas Petroglifu centra, dziedava.lv, Latvijas Dabas fonda un citus resursus un secinājis, ka tie visi vāc datus par dižkokiem, bet NEVIENS nepiedāvā izsmeļošu metodiku, kā tie mērāmi.

Skaidrs top kas cits – katra no šīm struktūrām dižkokus mēra pēc tādiem principiem, kādus pati uzskata par pareiziem. 

Sabiedriskām organizācijām un privātpersonām tur droši vien neko nevar pārmest. Piemēram, Dabas retumu krātuve raksta: „Dižkoka resnumu mēra, meklējot tievāko vietu starp zemi un krūšu augstumu (1,3 m no zemes).” Latvijas Vēstneša” portāls: „Apkārtmēru visiem kokiem nosaka, mērot koka stumbru 1,3 metru augstumā no sakņu kakla.” Latvijas Petroglifu centrs: „Ievērojamā liepa ir trīsžuburu koks, kam zemākais atzarojums sākas ap metra augstumā. Dižkoka mērījums šādā gadījumā jāveic šaurākajā stumbra vietā – 0,5 m augstumā.”

Pretrunas ir acīmredzamas. Iegūtie dati ir grūti salīdzināmi. Izmantot tālākai analīzei un sistematizācijai tos ir problemātiski.

AKCIJA „LV100 DIŽOŠANĀS”

Un tad seko pašlaik notiekošā Latvijas valsts simtgades biroja un DAP izsludinātā akcija „LV100 Dižošanās”, kas aicina Latvijas iedzīvotājus iesaistīties iespējami plašas Latvijas dižkoku datu bāzes veidošanā.

Skatāmies šo institūciju sagatavotajā „Pamācībā”:
https://lv100.lv/dizosanas/
5_Buklets_Resnākais zars
Instrukcijā teikts: „Ja koka stumbrs zem 1,3 m sadalās vairākos stumbros, tad mēra resnākā stumbra apkārtmēru.”

Paskatīsimies, ko tas nozīmē dabā! Lūk, „Pamācībai” līdzīga priede Stāmerienas ceļa malā. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka priede par dižkoku tiek atzīta, ja tās apkārtmērs sasniedz 3.0 m. (Attēlā dati noapaļoti.)
6_Priede
Tātad pēc DAP un Latvijas simtgades biroja loģikas priede, kuras apkārtmērs pirms stumbra zarošanās ir pat 4 m, bet instrukcijā noteiktajā 1.3 m augstumā – “tikai” 2,8 m, nav uzskatāma par dižkoku un var tikt nocirsta. Tas ir absurds!

Atcerēsimies, kāds bija Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums identiskā situācijā pirms dažām nedēļām Tērvetes novadā, kad, tīrot attēlam līdzīgu ceļmalu, tika nozāģēti potenciāli dižkoki. DAP: „Kamēr koki nav sasnieguši dižkoka statusu, par to zāģēšanu vainīgajiem nav paredzētas nekādas sankcijas.” (Delfi, 2018. gada 30. janvāris).

DAP pati ir parūpējusies, lai koki, kas pēc būtības ir dižkoki, par tādiem netiktu atzīti.

Tikpat apšaubāmas un diskutējamas ir citas instrukcijā sniegtās norādes. Kaut gan oficiālajos tekstos „LV 100 Dižošanās” akcijas dalībniekus aicina kokus mērīt 1,3 m augstumā, instrukcijā tiek rādīts kaut kas cits: koki mērāmi tievākajā vietā. Negrasos apgalvot, ka šī metode ir nepareiza. No statistiskās precizitātes viedokļa tā, iespējams, ir viskorektākā. Taču no administratīvā skata punkta – kokiem arī visnelabvēlīgākā: tā meklē vājāko vietu, lai lielu koku neieskaitītu dižkoka statusā. Tādam valsts aizsardzība nepienākas.
7_Buklets_tievākā vieta
Un lūk, ko par zīmējumā redzamo, valsts institūciju ierēdņu uzspiesto metodi mērīt koka augstumu no sakņu kakla raksta Guntis Eniņš jaunajā grāmatā „Koki mājas nepamet”: “Galvenā muļķība šim jauninājumam ir tāda, ka kokiem sakņu kakls nav viena līnija, bet gan zināma platuma josla. Tas traucē zinātniekiem un interesentiem strādāt ar vienotu metodiku. Šāds ievedums ir pat kaitīgs, jo izkaisa mērījumu rezultātus, traucē precīzi sekot dižkoku stumbra augšanas ātrumam.”

Bet precīzu datu ieguvei taču ir jāmēra arī dižkoka vainaga projekcija un augstums. Kā? Pēc kādas metodikas? Par to minētajā instrukcijā nav neviena vārda. Lai katrs Latvijas iedzīvotājs-akcijas dalībnieks mēra, kā viņam ienāk prātā! Viss atstāts pašplūsmā.

Tā vietā, lai pirms šādas valsts mēroga akcijas saaicinātu kopā Latvijas Dendrologu biedrības, Dabas retumu krātuves un citus nozares vadošos ekspertus un beidzot kopīgās diskusijās vienotos par konsekventiem un skaidriem dižkoku mērīšanas kritērijiem, „LV 100 Dižošanās” izveidojusi infantilu testu par mīļāko gadalaiku un informatīvi tukšu videoklipu par šo akciju.
https://lv100.lv/dizosanas/

8_Akcijas ievads
Ir acīmredzami, ka naudas un cilvēkresursu pietiek, bet tie tiek izniekoti. Kādu detalizētu dižkoku mērīšanas video pamācību par šiem klipam iztērētajiem tūkstošiem varēja uzņemt! Bet testa vietā sagatavot PDF ar ekspertu kopīgiem spēkiem izstrādātu izsmeļošu metodisko materiālu.
Diemžēl tukšas dižošanās ir daudz, pragmātiski padarīta darba – maz.

Secinājumi:

  • Valstī nav vienotas un skaidri definētas metodoloģijas dižkoku uzskaitei. Šī iemesla dēļ publiski pieejamajiem datiem nepiemīt augsta uzticamības pakāpe.
  • Sabiedrisko fondu un individuālo ekspertu izstrādātās metodoloģijas ir fragmentāras un pretrunīgas.
  • Oficiālā Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) metodoloģija nav primāri orientēta uz dižkoku aizsardzību.
  • Sistematizēta DAP statistika par dižkoku sugām nav publiski pieejama. Tas var nozīmīgi apdraudēt izcilāko īpatņu aizsardzību.
  • Sabiedrisko organizāciju un individuālo ekspertu datu bāzes resursu trūkuma dēļ ir fragmentāras, atsevišķos gadījumos arī šie dati nav publiski pieejami.
  • DAP Datu pārvaldības sistēma „Ozols” kā dižkoku uzskaites instruments ir tehnoloģiski vecmodīgs. Tas nedod iespēju ne nolasīt, ne ievadīt sistēmā precīzus GPS datus.
  • Iespēja ar Latvijas valsts simtgades biroja un DAP akcijas „LV 100 Dižošanās” starpniecību izstrādāt vienotu metodoloģiju un izveidot plašāku dižkoku datu bāzi ir izniekota projekta vājās koncepcijas dēļ.

 

 

 

 

 

Advertisements

Krusta koki dvēselei ceļu aiztaisa

Meklējot informāciju par kādu Stāmerienas apkārtnes dižkoku, uzdūros dabas pētnieka Gunta Eniņa 2002. gada rakstam izdevuma „Latvijas Daba” 16. laidienā „Dzīvi krusta koki. Pagāniskās ticības neticama brīnumsala.”

„Veselas brīnumu bagātības atrodas mums līdzās, bet mēs kā aklie ejam garām un cauri vēl neatklātām, bet jau zūdošām savas tautas garamantu vērtībām.
Līdz 1975. gadam es biju jau atradis un apsekojis vairāk nekā 200 līdz tam laikam nezināmu dižkoku. Bet tad 1975. gada vasarā Gulbenes rajona Daukstu pagastā ieraudzīju kaut ko man nesaprotamu. Ainaviskās priedes resnais stumbrs bija no vienas vietas noklāts ar lielākiem un mazākiem krustiem.”

Tā pētnieks sev atklājis krusta kokus, kas glabā kādu senu ar bēru norisi un veļu kultu saistītu tautas tradīciju: bēru dienā aizgājējam kokā iegriezt krustu. Krusts kļuva par robežšķirtni starp divām pasaulēm – veļu valsti un šosauli.

„Es atļaujos izteikt minējumu, ka šis savādais veļu kulta rituāls varbūt ir pārmantots no tām ciltīm, kas dzīvoja šeit pirms baltu ienākšanas,” min Guntis Eniņš. „Par šīs veļu kulta tradīcijas lielo senumu liecina arī pašas tradīcijas mežonīgums – griezt lielu rētu dzīvā kokā. Acīmredzot aizgājēja dvēseles jautājumu sakārtošana un nodrošinājums šajā gadījumā ir nesalīdzināmi būtiskāks par ievainojumu, kas kokam jāpacieš.”

Krusta griešanas tradīcijas pamatojumu visskaidrāk pētniekam formulējusi Silvija Pauga no Galgauskas.”Tāda tradīcija: krustu griež, lai nespokojas, lai dvēselei ceļu aiztaisa, robežu novelk, lai atpakaļ nenāk un citus līdzi neņem.”

IZPĒTES DATI

Vēlākie pētījumi liecina, ka kādreiz Latvijā krusta griešanas tradīcija bija izplatīta diezgan lielā teritorijā, bet laika gaitā pamazām zudusi. Pirmās brīvvalsts gados Latvijā bija reģistrēti pieci krusta koki, visi Vidzemē. Tie sen zuduši. Mūsdienās veikto apsekojumu dati vēstī, ka patiesībā krusta koku bijis krietni vairāk. Vienā birzī vai silā agrāk krustus mēdza griezt daudzos kokos. Kādā avotā minēts, ka „katrai turienes mājai bijusi sava krusta priede.” Precīzus datus par vietu skaitu, kur tagad vēl meklējami krusta koki, man neizdevās atrast.

„Visvairāk šādi krusta koki mūsdienās Latvijā ir vēl apskatāmi pagastos ap Gulbeni. Dažviet ir atsevišķi stāvoši – vientuļi koki, kuros saskatāmi viens vai vairāki iegriezti krusti. Citviet, piemēram, Ušuru ezera tuvumā, vairāki krusta koki vēl aug gar ceļu uz kapiem. Vēl citviet, piemēram, Krapas un Staru ciemu tuvumā ir saglabājušās veselas birzis ar krusta kokiem. Staros krusti griezti pārsvarā bērzos un eglēs, Krapā – priedēs un eglēs, bet savukārt Beļavas pusē – priedēs un apsēs,” tā rakstā „Visiem grieza kokā krustus. Izzūdoša tradīcija Ziemeļaustrumu Vidzemē” rezumējis Mg. hist. Andris Grīnbergs.

RITUĀLS TUVPLĀNĀ

Nolemju pavaicāt mammai, vai viņa ir kaut ko dzirdējusi par šādu senču rituālu.

„Tā taču sena tradīcija! Kristu [Krustu] sils tagad ir tik rets izcirsts, ka garāmbraucot neredzu, vai kāda krusta priede vēl ir palikusi. Krusta koki bija tajā vietā pirms Augulienas, kur no Beļavas ceļa nogriežas uz Lejasciemu.

Kad bērinieki no Lejasciema kapiem brauca mājās, tur bija apstāšanās, krusta griešana un bēru viesu uzcienāšana. Mēs papukam [manam vectēvam] padomju laikos krustu netikām griezuši. Bet, kad grieza krustu – tā bija uzcienāšana, atbēru notikums. Īstais bēru mielasts tika rīkots pēc tam mājās. Krusta griešana un cienāšana notika mājupļceļā no kapiem.

Tā kā atceros – kad biju pusaudzes gados, tātad vismaz pirms gadiem 70, Ragu birzī starp Beļavu un Gulbeni arī grieza krustu. Man liekas, ka tas bija Baugu Pricīšam, mana krusttēva tēvam. Viņam vārds bija Fricis, bet mēs viņu saucām par Baugu Pricīti.

Mēs papiņam [manam tēvam] arī krustu griezām. Tas gan nebija bēru dienā, bet vēlāk. Viņš katru vakaru [pēc bērēm] nāca uz māju. Sēdēja pie rakstāmgalda un veica pierakstus savā darbu burtnīcā. Kad reiz bijām Rīgas ciemiņus aizveduši uz bānīti, atceļā no Stāmerienas uz mājām Aigars [mans brālis] pie Kokaru līkuma vaicāja:
– Viņš bija mednieks, te ir laba zvēru pāreja. Vai šajā vietā griezīsim krustu, lai viņš vairāk nenāk?
Tā Aigars nelielā bērzā iegrieza krustu papiņam. Es vakarā brīnījos: „„Kāpēc viņš nenāk?” Bet dvēselīte paliek, iegriezta tajā krustā.”

„Iespējams, ka šie krusta griezumi dzīvajos kokos ir neizdibināmā laikmeta vecās, mirstošās tradīcijas, pēdējie dzīvā pulsa sitieni, un mums neizdosies ierakstīt videolentē šīs pagāniskās ticības relikta liecību,” raksta Guntis Eniņš.

EKSPEDĪCIJA

Aicinu mammu doties ekspedīcijā un krusta koku meklējumos aizbraukt uz trim viņas minētajām vietām.

Līdz pirmajai vietai, kur brālis grieza krustu tēvam, ir tikai daži kilometri. Ceļu apsaimniekotāji, uzturot ceļus, tagad nogriež ceļam tuvu augošos kokus. Bērzu, kurā brālis 1981. gada 1. janvārī grieza krustu tēvam, neatrodam.

Braucam tālāk cauri Pilskalnam uz Krustu silu. Nobraucam gar vecā sila vietu šurpu turpu pat divas reizes, un kļūst pilnīgi skaidrs, ka no kādreizējā meža nav saglabājies neviens koks.
Tām būtu jābūt lielām, simtgadīgām priedēm, pie kurām braucēji pusceļā uz mājām pieturēja pajūgus, grieza krustu, cienājās, atpūtināja zirgus. Tagad te plešas tikai ar dažādām koku sugām aizaudzis ne pārāk sens izcirtums.

Dodamies tālāk uz Ragu birzi. Guntis Eniņš raksta, ka tā esot vienīgā vieta, kur krusti griezti apsēs. Apses ir ne sevišķi ilgmūžīgs koks, tāpēc cerības nav lielas. Redzam, ka dažāda vecuma apses līdzas autobusa pieturai gar mežmalu te aug garā rindā.

Apsekojumu sāku no vienas malas, un jau pie trešā koka ieraugu to, ko meklēju: tie nepārprotami ir mizā iegrieztie krusti. Tie ir aprētojuši, gareniski apvilkušies ar svaigākas mizas apvēlumu.
dav
Raupjajā, pamatīgām rievām klātajā koku virsmā tieši šis apvēlums, šie izteiktie izciļņi pievērš sev uzmanību un ļauj identificēt krustu vietas.
dav

Nomēru apsi pēc dižkoku mērīšanas kritērijiem – 130 cm augstumā. Koka apkārtmērs ir 2,3 metri. Pamatīgs, bet līdz īsta dižkoka izmēriem vēl tālu. Krusti griezti pārdesmit centimetrus augstāk par mērīšanas vietu.
IMG_0024_bultas
Es identificēju divus krustus. Ļoti iespējams, ka eksperti, kuri iemācījušies noteikt pirms daudziem gadu desmitiem aizaugušu krustu griešanas vietas, teiks, ka tie ir trīs vai vairāk. Citās apsēs krustus neatrodu.

CITI KRUSTA KOKU STĀSTI

Mamma pāris dienas vēlāk atceras vēl kādu atgadījumu:

„Pie mums dzīvoja arī tēva attāls radinieks Gustapiņš [Gustavs]. Viņš nomira 1941. gada jūnijā. 13. jūnijā sākās izvešanas. Kāds kaimiņš nāca garām mūsu mājai un teica tēvam: „Taisies, pako mantas, ko ņemsiet līdzi!” Benjāmiņš [mammas tēvs] lika man vaktēt, kad pār kalnu uz savām mājām garām ies pagastvecis, Bērziņu Spodras tēvs. Benjāmiņš gribēja sarunāt, lai viņš nākamajā dienā, 14. jūnijā, novada Gustapa bēres, kad mēs jau būsim aizvesti. Bet Bērziņu Spodras tēvs teica: „Kamēr es esmu pagastvecis, Tev neviens roku nepieliks! Tu rītdien pats tās bēres novadīsi.”

Toreiz varas pārstāvji bija izdomājuši, ka jāierīko jauna kapsēta tepat Beļavas pagastā – Vizuļu kapsēta pie Brumeļu mājām. Mums neļāva glabāt Gustapiņu pie viņa mātes Lejasciema kapos. Bijām spiesti viņu guldīt jaunajā kapsētā, kura par kapsētu turpmākajā laika gaitā tomēr neizveidojās – tajā bija tikai kādi 15 apbedījumi. Rūtiņa [mammas māsa] atceras, ka pusceļā starp mūsu mājām un kapsētu – Štuku kalnā starp Brumeļu ceļu un Vāliņu egli – bija priede ar iegrieztu krustu, no kuras viņai kā bērnam bijis bail. Tur Benjāmiņš bija iegriezis krustu Gustapam. Nedomāju, ka tas tika darīts bēru dienā – tajos terora apstākļos tas nevarēja notikt. Benjāminš to bija izdarījis vēlāk, nevienam neredzot.”

Izpētu šo ceļa posmu, bet nevienas lielas priedes norādītajā vietā vairs nav.
Iztaujāju vēl citus cilvēkus un uzzinu dažus interesantus stāstus.

Ojārs Grīnbergs, pāri 80: „Kad man nomira māsiņa, viņa tika glabāta Zeltiņu kapsētā. Bet ceļā no Beļavas uz Zeltiņu pusi tāda piemērota meža nebija, tur krusti netika griezti. Kad tēva brālis Rūdis nomira, es vēl gāju skolā. Tas bija ap 1939. gadu. Man ir acīs prātā, ka tad pa ceļam uz Gulbenes kapsētu Ragu birzs apsē viņam tika iegriezts krusts.”

Tas ir interesanti, cik šī tradīcija bijusi lokāla. Atkarībā no dzimtas kapu vietas beļaviešus veda glabāt uz Lejasciema, Gulbenes vai Zeltiņu kapsētu. Tās pašas dzimtas piederīgie ceļā uz vienu kapsētu krustus grieza, bet uz otru – nē. Pētnieki apzinājuši, ka Alūksnes pusē, pie kuras pieder Zeltiņi, šī tradīcija tik tiešām nav piekopta.

Inese Kļaviņa, „Straumēnu” māju saimniece:
„Kad 1974. gadā nomira mūsu „Jaunvieseņu” kaimiņš Kārlis Krūmiņš, arī viņam tika griezts krusts. To grieza ozolā pie Ragu birzs. Tas ozols tur ir vēl tagad.”

Ozols kā krusta koks Latvijā nav apzināts nevienā no tām nedaudzajām  publikācijām, kas veltītas šai tēmai. Saistībā ar Ragu birzi gan izpētes datos, gan aculiecinieku stāstījumos līdz šim ir bijušas minētas tikai apses. Vēlreiz dodos uz Ragu birzi, pie kuras pamanīt ozolu ir vieglāk par vieglu.

Rūpīgi pētot stumbru, ieraugām arī krustu:
IMG_0141

Uzreiz tas acīs nekrīt, jo koka mizā izveidojusies pamatīga plaisa, kas deformējusi griezumu. No krusta redzama tikai puse. Tas ir ļoti liels – apmēram 30×20 cm.
Krusts ar kapu
Lai labāk varētu saprast krusta apveidu, attēlā esmu iezīmējis tā kontūru. Krusts zīmīgs arī ar to, ka apakšas daļā tam ir liels paplatinājums, kas krusta kokos simbolizē kapu. Plaisa kokā krustu pāršķēlusi uz pusēm: tā otra daļa redzama krietnu gabalu tālāk:
IMG_0138

Līdzās lielajam krustam ir arī vairāki mazāki:
Ozols ar 3 krustiemViens no tiem saskatāms labi, otram palikušas knapi samanāmas aprises, bet trešais aizaudzis tik ļoti, ka no tā sazīmējama tikai lejas daļa.

IMG_0033

Prieks, ka tomēr izdevies sameklēt aizvēsturiska veļu kulta tradīcijas liecības, kas turklāt cieši saistās ar mūsu dzimtas priekšgājējiem un dzimtas stāstiem!

PIRMS GRUVEŠIEM

Pa pamestajām kaimiņmājām parasti blandos, lai pētītu ilgdzīvotājas ziemcietes, vecos dekoratīvos krūmus un augļu kokus. Bet arī ziemā tās valdzina ar savu atmosfēru. Daudziem šādas vietas izraisa grūtsirdību. Man tā nav. Cenšos sajust katras mājas īpašo noskaņu, kaut ko nofotografēt.

Arī pirms pāris dienām paviesojos divās viensētās. Tās nav sabrukušas tikai tādēļ, ka pēdējās ziemās bijis maz sniega. Turas vēl kopā uz goda vārda, kaut gan griesti abās jau daļēji iebrukuši. Protams, nekā diži vērtīga tajās sen vairs nav. Bet pat ar nevienam vairs nevajadzīgiem niekiem mājas spēj stāstīt par tās bijušo saimnieku dzīvēm.

Pirmā māja, kurā iegriezos.
IMG_0002

Krēslainajās istabās te šur, te tur vīd pa grozam.
IMG_0132

Mājas saimnieks bija grozu pinējs. Vēl pirms gadiem 15 viņš ar groziem un citām pašdarinātām mantām staigāja apkārt, mēģinādams tās notirgot apkārtnes pagastu ļaudīm. Mamma vakarā stāsta:
– Īsti vairs neatceros, ko Vilis reiz piedāvāja nopirkt pie Stāmerienas veikala… Teicu:
– Nepirkšu, man nav, kur to ielikt.
– Ņem, liec manā grozā! Citiem tos tirgoju par trīs latiem, bet Tev par latu atdošu!
– Tā tas grozs man nokalpoja līdz šim laikam. Tagad gan pajucis, pamazām kurinu nost skalos, – mamma piebilst.

No kāda groza kratu ārā tajā sakritušās drazas, un skaidās aizkūleņo ar roku grieztas šaha figūriņas. Jā…, kādreiz ne visu varēja atļauties nopirkt veikalā. Par izklaidi bija jāparūpējas pašiem.
IMG_0100

Šajā apkārtnē bija daudz amatnieku – skroderi, galdnieki, podnieki, kurpnieki. Šī māja paliks atmiņā ar to, ka tā vai ik uz soļa atgādina par vecajiem amatiem un meistariem.
IMG_0106

Koka formas, pēc kurām izgatavoja kurpes, sen nebija nācies redzēt. Te tās ir.
IMG_0103

Zāģu skaidu gružos vīd arī pastalas. Paceļu. Hmm, varbūt tās tomēr ir vīzes?
– Vīzes pina no kārklu lūkiem, rupjām pakulām vai kaņepājiem. Stiebri vijas pa labi un pa kreisi, pa augšu un pa apakšu, lai stingri turas. Ja stipri cieti savija, tad mitrums vīzēm tik viegli cauri netika. Cik atceros, bērnībā uz istabas augšas mums arī bija kāds vīžu pāris. Bet mūsu mājas ar vīzēm neviens nestaigāja – tām mitrums tomēr gāja cauri. Pastalas gatavoja no ādas, tām negāja,” – vakarā mani apgaismo mamma. Tātad šīs ir pastalas.
IMG_0149

Tos grozus, kas vēl puslīdz turas kopā, vācu vienkopus.IMG_0134

Tie ir dažādi – gan liels veļas grozs, gan miniatūrs groziņš plaukstas lielumā tikai no pāris skalu rindām.
IMG_0136

Izsapņoti. Droši vien sapņi. Bet šajā kontekstā var domāt, ka arī grozi.
IMG_0125

Klusā daba ar dažādiem sīkiem niekiem.
IMG_0144_A

Iznesu grozus pagalmā, lai nofotografētu vienkopus.
IMG_0034

– Vilis bija labs meistars. Arī bērnu šūpuļus pina, – noteic šīs mājas kaimiņš, kurš aizaugušajā dārzā ar mačeti cērt bērzu zarus slotai.

Nākamajā dienā dodos uz citām mājām. Te var fotografēt pat bēniņos, jo ārsiena daļēji sabrukusi, gaismas pietiek.
IMG_0222Mammai vēlāk stāstu, ka tur bija tītavas, kas atgādināja vējdzirnavas.
– Izklausās, ka tās bija nevis tītavas, bet Vilmas kriji, ar kuriem sakrijo dziju pirms aušanas. Kad dzijas bija atvestas no dzirnavām, tās tika krāsotas, skalotas, kaltētas – tās bija jādabū tādā materiālā, lai var likt krijot,” komentē mamma. Es tikai māju ar galvu, jo tādu vārdu dzirdu pirmo reizi.

Skatienu arī te piesaista pinumi ar kolorītu rakstu.
IMG_0224

Bēniņos tālāk par trepju galu nekāpju, negribas iebrukt un attapties kaut kur istabā uz grīdas. Bet ar skatienu vieta tāpat labi izbaudāma. Ir tik viegli piepildīt dzīvi ar “mazās” laimes sajūtām.
IMG_0237

Šī māja vēsta, ka te reiz cieņā bijušas zināšanas un interese par vietas apkārtni. Ir pat minerālu kolekcija, kurā pie akmeņiem pielīmēti nelieli balta leikoplasta gabaliņi ar cipariem. Tātad dažādie ieži ir identificēti. Pustumsā tos kaut cik pieņemami nofotografēt neizdodas. Zinātniskas ievirzes grāmatas gan var bildēt dažādās vietās – tās nevienu caurstaigātāju nav interesējušas.
IMG_0259

Arī istabās vēl jaušamas liecības par mājas kādreizējo saimnieci Vilmu, kuras kriji stāv bēniņos. Šis dvielis ar iniciāļiem vecajā drukā droši vien darināts viņas jaunībā. Tas ir atkušņu valguma pievildzis, no griestiem pilošo rūsgano ūdeņu saraibināts.
IMG_0263

Sevišķi iekrīt acīs, ka smalkais tamborējuma musturs apvienots ar raupjām faktūrām, kas rokdarbam piešķir dziļumu. To gaismā papētu rūpīgāk.
dav

Promejot vēlreiz uzmetu skatienu mājai. Lapegle, sagāzušies miķelīši un sūreņu brūnie stublāji pie pakša. Iespējams, kaut kad vasarā te atkal atsoļošu.

 

 

Pašā laikā – brīvdabas ārstniecības augu ekspozīcijā Lādē

„Esat atbraucis par vēlu… Daļa augu jau ir zaudējuši dekorativitāti. Daļa – nogriezti, atstājot tikai vienu pieaugušu augu apskatei,” panākot pretim dārza malā, komentē tā saimnieks Jānis Ulmis.
Taču  tas mani nesarūgtina ne vismazākajā mērā. Jau augusta vidū zudusi dekorativitāte – tā ir būtiska iezīme augu vizuālo kritēriju skalā. Un arī ar vienu augu pietiek, lai gūtu priekšstatu par tā īpašībām. Turklāt nogriezto augu uz kopējā fona nešķiet daudz.

IMG_0242
Esmu atbraucis uz Limbažu pagasta Lādes „Avotiņiem” – lielāko ārstniecības augu kolekcijas dārzu Baltijā. Tajā aug vairāk nekā 300 veidu veselībai noderīgu augu dažādību.
IMG_0153
Jānis Ulmis to dēvē par brīvdabas funkcionālo ekspozīciju. Liela papildu vērtība te ir pie katras augu grupas pievienotā informatīvā norāde ar auga nosaukumu vismaz trīs valodās.
IMG_0103
Sākot ceļojumu pa dārzu, līdzi tiek iedots saraksts „Veselības augi”. Uz plāksnītes redzamie cipari norāda šā auga galvenās iedarbības formas. Skatos sarakstā: 7 – pret saaukstēšanos, elpceļu iekaisumiem, klepu, gripu, astmu. Tādējādi katrs dārza ciemiņš te var kļūt par savu dakteri un apzināt augus, kas viņam varētu būt visnoderīgākie. Protams, pēc tam svarīgi uzklausīt arī dārza saimnieka konsultācijas.
IMG_0044
Es uzmanību nesadalu un veselīgajām īpašībām uzmanību nepievēršu. Fokusējos tikai uz augu dekoratīvo vērtību: pētu, kuri no tiem visveiksmīgāk būtu izmantojami ainavu dizainā.
IMG_0076No malas tāda rīcība var šķist ačgārna, bet pašam tā neliekas: apzinos savas prioritātes. Man patīk savvaļas augi un interesē to dizainiskais potenciāls. Sākotnējā iecere ir izvēlēties piemērotus augus savam dārzam. Pēc tam, visticamāk, varēšu tos projektēt citos naturālā jeb savvaļas stila dārzos.
IMG_0082
Dziedniecībai noderīgi augi te vākti no visas pasaules. Taču ir arī daudzi Latvijas dabā sastopamie. Kopš interesējos par naturālo dārzu jeb Wild Garden stilu, esmu apzinājies šo paradoksu: mēs, Latvijas dārzu veidotāji, labi pārzinām svešzemju augus. Ir gan botāniskie dārzi, gan citi kolekciju stādījumi, kur tos iepazīt.
IMG_0098
Bet kur ir apskatāmas Latvijas dabas retumu vai, piemēram, no vizuālā aspekta īpaši interesantu augu ekspozīcijas? Izaugam un mūžu nodzīvojam vienā no zaļākajām valstīm pasaulē, kas patiesībā šādā nozīmē mums paliek visai sveša un neiepazīta.
IMG_0108_LV dabā. Viengadīgs
Kolekcija ir iespaidīga, un ilglaicīgi uzturēt koncentrēšanos nav viegli. Spiežu sevi mobilizēt iekšējās enerģijas rezerves un neatslābt.
IMG_0233
Gājiens saved kopā ar pāris kundzēm – augu zinātājām, kuras staigā pa dārzu un izlases veidā vāc viņas interesējošos augus.
IMG_0132„Jānis ar savām zālītēm pirms vairākiem gadiem mani izārstēja,” teic viena no viņām.
Pasaulē komplementārā jeb integratīvā medicīna kļūst arvien populārāka. Tā piedāvā individuālu pieeju katra pacienta veselībai, apvienojot gan mūsdienu tradicionālajā, gan alternatīvajā medicīnā uzkrātās zināšanas. Arī Latvijas Universitātes Komplementārās medicīnas centra vadītājs profesors Valdis Pīrāgs apgalvo: „Augu preparāti reizēm var būt ļoti efektīvi, palīdzot atjaunot dabisko regulāciju cilvēka ķermenī.”
IMG_0182
Arī Jānis sarunā izstaro dziļu pārliecību par šo augu noderīgumu. „Latvijas augu pasaulē atrodams viss nepieciešamais, lai ikviens būtu stiprs, vesels un justos enerģijas pilns!” viņš saka. Pamats šādam apgalvojumam ir arī viņa paša labā veselība. Cilvēki, kuri Jāni Ulmi pazīst, apjomīgo zināšanu dēļ viņu dēvē par Profesoru. Izskatās, ka viņš ir arī labs cilvēku pazinējs. Man lielu impulsu doties šurp sniedza šī Anitas Mankovskas fotogrāfija ar aso baltdadzi.
Jānis Ulmis_Asais baltdadzis_A. Mankovskas foto
Un tieši baltdadža stādu saņemu kā dāvanu no dārza apciemojuma! Es gan steidzos pēc dadža ar atvērtu maku, bet tāda opcija tiek noraidīta. Gluži pretēji – saņemu piedāvājumu pavizināties ar laivu tepat līdzās esošajā ezerā. Ir jau pavēls, to neizmantoju. Bet šeit aizvadītajā laikā kļūst skaidrs, ka te daudz tiek domāts par to, lai apmeklētāji justos labi.
IMG_0193
Iepriecina arī rūpīgi pārdomātais produktu dizains.
IMG_0644
Interesanta lasāmviela!
IMG_0651

Esmu sev atklājis vēl vienu vietu Latvijā, kur gribas un ir vērts atgriezties.
IMG_0232

***